Finanšu ministrs An-dris Vilks neilgi pirms apstiprināšanas amatā teica šādus vārdus: «Par veselības aprūpi man nav nekādu ilūziju, ka tur tiešām viss būtu izdarīts. Tā ir joma, kas joprojām ir ļoti nesakārtota un par ko sabiedrības locekļi ievērojami pārmaksā. ... Nav ne naudas, ne gandarījuma, ne skaidrības, kas sistēmā notiek. Tas ir jāpārtrauc, un jūtu, ka būs vajadzīga finanšu ministra iejaukšanās.»
Lai arī parasti šāda retorika tikusi lietota, kad amatā stājies kārtējais veselības ministrs, šie vārdi rosināja cerīgas pārdomas. Tomēr realitātē minētā «iejaukšanās» notika citādi, kaut gan, jāatzīst, Latvijas politikai visai ierastā veidā. Budžeta veidošanas procesā tika definēts skaitlis - zināmie 12 miljoni, par kādiem tika uzdots mazināt jau tā nožēlojamo veselības nozares finansējumu.
Tikmēr uz ambrazūras tika uzmests, kā vēlāk uzzinājām no ministru prezidenta Dombrovska, «cilvēks bez pieredzes», kam šis grieziens bija jāīsteno - veselības ministrs Juris Bārzdiņš. Un jāatzīst, cilvēks godprātīgi to darīja, kā vien mācēja. Tagad, paša Dombrovska sarāts, pameta ambrazūru un nogāja ierakumos. Ne Vilks, ne Dombrovskis tā arī nekādu atbildību neuzņēmās.
Gribot negribot jāsecina, ka scenārijs bēdīgs, ja ne traģikomisks. Acīmredzami, ka par iemeslu tam ir kompleksa redzējuma trūkums. Cilvēkam ir galva, rokas, kājas, plaušas, sirds, kuņģis utt. - orgānu kopums, kas labi funkcionē mijiedarbībā un tikai kā komplekss mehānisms. Tāpat ir ar jebkuru reformu. Ja neredz kopumu un griež vienuviet, sāp visās pārējās vietās. Veselības nozares reformēšanā savas kompetences ietvaros ir jāiesaistās visu nozaru ministriem un vispirms finanšu ministram un pašam valdības vadītājam.
Nav šaubu, ka veselības aprūpei reforma ir nepieciešama. Kaut vai tāpēc, ka tai ir jāspēj funkcionēt nemitīgās finanšu svārstībās, kurām ir lejupejoša tendence. Jautājums ir par reformu secību un kontinuitāti. Reformu ieviešanai ir vajadzīgs laiks un pacietība. Krīzes samazinātā finansējuma apstākļos nevar veikt kardinālas reformas. Līdzībās runājot, veselības nozare šobrīd turas mata galā, un strauji izrāvieni un satricinājumi var to sagraut pilnībā.
Sāga ar traumpunktiem tikai vēlreiz pierādīja kompleksa skatījuma trūkumu. Ir jāsaprot, ka viens no ambulatorās aprūpes uzdevumiem ir atslogot stacionāro aprūpi. Attiecīgi, ja nav sakārtota pirmā, ir pāragri ķerties pie reformām otrajā.
Pēdējie notikumi vēlreiz apliecināja, ka ir nepieciešamas divas atšķirīgas veselības reformas - viena Rīgai, otra - pārējai Latvijai. Latvija ir maza valsts, tikai skatoties no Eiropas ierēdņu augstumiem. Atšķirības cilvēku blīvumā un maksātspējā diktē nepieciešamību pēc atšķirīgas pieejas veselības aprūpes organizācijā lielajās pilsētās un lauku rajonos.
Ir dīvaini, ka veselības aprūpes problēmu risināšana gadiem ilgi ir tikai pašu mediķu rūpe. Sabiedrības atbalsta mediķu rūpēm nav, un tam droši vien ir dažādi iemesli. Tomēr galvenais, manuprāt, sakņojas sabiedrības ticības zudumā stihiskajām un nepārdomātajām reformām. Tāpēc ir pēdējais laiks sanākt kopā nozares profesionāļiem un valsts varas pārstāvjiem un paskatīties uz problēmām kompleksi. Citādi nebūs ilgi jāgaida, ka cilvēki no neticības veselības sistēmai pāries pie neticības valstij kopumā.
No otras puses raugoties, nerisinot veselības aprūpes budžeta problēmas, mēs negribot risināsim sociālā budžeta problēmas - pieaugot mirstībai, samazinās izdevumi pensijām, invaliditātes u.c. sociālajiem pabalstiem. Kā savulaik teicis Josifs Visarionovičs: «Nav cilvēka, nav problēmas.» Ironiski, bet jāpiekrīt - nav ļaunuma bez labuma.*Ārsts, a/s «Latvijas Jūras medicīnas centrs» valdes priekšsēdētājs