Kaut jūs un jūsu tuviniekus nekad nepiemeklētu tās nelaimes, kuru dēļ man iznāca saskarties ar parādībām un problēmām, kas prasīt prasās pēc izcelšanas dienas gaismā - ne tikai lai palīdzētu dzīvot manam slimajam tuviniekam, bet arī - lai apelētu pie Veselības ministrijas, medicīnas darbinieku, valsts institūciju un likumdevēju sirdsapziņas!
Mēģinājums skaidrot situāciju un cīnīties par medicīnisko palīdzību savam draugam, vēža slimniekam, Veselības ministrijā beidzās nesekmīgi - uz elektroniski nosūtīto pieteikumu telefoniski atsaucās kāda dāma, kas stingri bāra mani: sak', ko es iedomājos, ja bērnu ārstēšanai trūkst naudas utt., u. tml., draudot ar to, ka mūsu telefona sarunu ieraksta, par ko es tikai izteicu savu prieku, tādēļ ka ceru tieši ar publicitātes palīdzību panākt humānāku attieksmi, taisnīgāku un loģiskāku likumdošanu un galu galā dabūt slimniekam nepieciešamās zāles, kas, kā konstatē SIA Rīgas Austrumu Klīniskās Universitātes slimnīcas Ārstu konsīlijs, ir vienīgā iespējamā terapija. Preparāts nepieciešams dzīvības funkciju uzturēšanai pēc vitālām indikācijām. Esošā slimības gaita pacientam ir dzīvību apdraudoša (28.03.2011). Turpmākā notikumu gaita: pacientam tiek ieteikts griezties ar lūgumu kompensēt izdevumus šā vienīgā dārgā preparāta Imatinib iegādei Veselības norēķinu centrā, kas arī pēc mēneša (29.04.2011) pieņem lēmumu par izdevumu kompensāciju zālēm, bet - Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu nr. 899. XII nodaļas 92. punkta dažādi apakšpunkti un turpmāk vēl 100. punkts atļauj kompensēt tikai daļu no medikamenta iegādei nepieciešamās summas, piešķirot gan šo daļu terapijas kursam uz gadu, t. i., Ls 10 000, taču izmaksājot tikai daļu no tā un pa mēnešiem vienam zāļu iepakojumam, tātad - ja pacientam nav trūkstošās summas, viņš pie zālēm netiek. Vienīgais VNC ieteikums - mēģināt izlūgties zāles no to ražotāja kā dāvanu. Pēc gada, kad slimība diemžēl progresējusi, konsīlijs savā lēmumā (28.02.2012) vēl tomēr raksta, ka «iespējamā dzīvildze vairāk kā seši mēneši» un iesaka jaunu, cerams, vēl efektīvāku medikamentu Sunitinib. Attiecīgi NVC atkal pieņem lēmumu par izdevumu kompensāciju, piešķirot tos pašus Ls 10 000. Ja jau pirmajām zālēm 1. grupas invalīds nevarēja katru mēnesi segt līdzmaksājumu Ls 962,31 par katru Imanitib iepakojumu, tad kur nu vēl otrajām, vēl stiprākām un dārgākām - Sunitinib, kur līdzmaksājuma summa ir Ls 2 844,10?! Pēc tiem pašiem Ministru kabineta noteikumu nr. 899. «saistošajiem» un «humānajiem» punktiem un apakšpunktiem. Turklāt VNC pirmais (29.04.2011.) lēmums par Ls 10 000 piešķiršanu zāļu kompensācijai pacientam tika atcelts. Piešķirtā kompensācija «vienīgajai iespējamajai terapijai» tā arī palika tikai uz papīra.
Kāda motivācija un morāle var būt šādiem Ministru kabineta 2006. gada noteikumiem, kas neļauj lielam, speciāli šim nolūkam izveidotam valsts dienestam reāli palīdzēt slimniekam ārstēties? Sak', nedosim piešķirtos līdzekļus zāļu kompensācijai pa mēnešiem - ja nu cilvēks ņem un nomirst agrāk? Ja jau cinisms, tad godīgāk to būtu «ietvert» vēl kādā noteikumu apakšpunktā, piemēram, ja pacients nomirst, tad radiniekiem kompensācijai piešķirtā nauda jāatmaksā.
Vai visām šīm institūcijām ir morālas tiesības pacientu pilnīgi norakstīt? Ja veselības ministre, ārstu konsīlija locekļi savulaik devuši Hipokrāta zvērestu, nezinu, vai to devusi arī Veselības ministrijas dāma, kas mani aizsūtīja turpat, uz NVD, kur jau vairākas reizes neko citu, kā ieteikumu lūgt zāļu ražotājiem dāvināt pacientam zāles, neesmu dzirdējusi.
Nesaprotami, ja ne pat amorāli, ka Ministru kabineta lēmēji, kas 2011. gadā «sasprindzinājušies» uz rīkojumu par Veselības norēķinu centra un Veselības ekonomikas centra reorganizāciju par Nacionālo veselības dienestu, nav iedziļinājušies šajos tālā 2006. gada noteikumos nr. 899., pēc kuriem iznāk, ka vienkārši jānoskatās, kā cilvēkam, kuru skārusi šī smagā slimība, ja viņš nav miljonārs, jāmirst.
Iznāk, ka tik daudzi cilvēki (AKUS Ārstu konsīlijs, Veselības norēķinu centrs - tagad ar vēl skaļāku nosaukumu: Nacionālais veselības dienests) strādā absolūtā tukšgaitā - tērē savu laiku, papīru - katrs lēmums uz četrām lapām -, arī valsts naudu, - ja pēc šiem noteikumiem nav reāli iespējama speciālistu ieteiktā terapija? No konsīlija lēmuma: terapija balstīta uz Eiropas onkologu, ķīmijterapeitu vadlīnijām. Kādēļ pieņemt lēmumus par kompensāciju, ja nav iespējams reāli palīdzēt iegādāties attiecīgās zāles un ārstēties, lai dzīvotu - jā, tik smagos gadījumos, būsim atklāti - pat ja nav cerības uz pilnīgu izārstēšanos - vienkārši dzīvotu ilgāk.
Var jau būt, ka XXI gadsimtā ir naivi atsaukties uz morāli, Hipokrāta zvērestu u. tml., bet tehnoloģiju laikmetā informācijai var piekļūt arī tie, kas nav miljonāri, un, skatoties globāli, tādas dzīvību uzturošas zāles pacientiem kompensē absolūti visās ES valstīs, pat tādās, kur krīze un ekonomiskā situācija ir vēl kritiskāka nekā Latvijā. Un šo jauno, trešās paaudzes, zāļu ražotāji to zina, tādēļ viņu labdabība, nākot pretī un atsevišķos gadījumos dāvinot pacientiem dārgās zāles, arī izsīkst. Lokāli - tā kā pie Ingrīdas Circenes netiku, vērsos pēc palīdzības arī pie Tiesībsarga, kur iesnieguma 6. punktā Kādas jūsu tiesības ir ierobežotas ierakstīju skaidri un gaiši: «Tiesības uz dzīvību.» Varbūt arī naivi.