Pēc savulaik aktīvās izstāžu darbības, īpaši ārzemēs, Pētersons izpaužas galvenokārt kā mākslas pedagogs, pārraugot jauno mākslinieku likteņus Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Studenti lielākoties viņu dievina, uz VKN ir lielākais konkurss akadēmijā.
Par Pētersona slavenajiem laikabiedriem Sarmīti Māliņu, Juri Putrāmu, Kristapu Ģelzi un Oļegu Tillbergu ir diezgan daudz tekstu rakstu krājumos un izstāžu katalogos. Ir teksti arī par pašu Ojāru Pētersonu. Tomēr dīvainā kārtā tie daudz nepalīdz mākslinieku iepazīt, drīzāk otrādi. Tomēr par pašu ietekmīgo mākslinieku joprojām skaidri varu pateikt vien to, ka viņam nav mobilā telefona un ka māksla viņam ir oranža.
Kāda ir sajūta, kad sarīko izstādi pēc piecu gadu pārtraukuma?
Sajūta ir ļoti laba. Atnāk meitenes uz atklāšanu, apsveic, fotogrāfi fotografē.
Taču man pašam nav tādas sajūtas, ka kaut kas īpašs būtu noticis, jo ikdienā jau tā darbošanās iznāk visu laiku. Kaut gan izstāde ir svarīga, jo praktiskā realizācija ir pavisam kas cits nekā kaut kādas iedomas.
Kur paliek pārējais process, ja izstādes ir tik reti?
Darbojoties Vizuālās komunikācijas nodaļā ar jaunākajiem kolēģiem, visu laiku jābūt formā. Turklāt mēs jau te arī atbalstām tos, kas jau beiguši studijas un izrāda kaut kādas dzīvības pazīmes mākslas jomā. Durvis vienmēr ir vaļā. Kaut arī, kā tu redzēji, praktiski ir aizslēgtas. Patiesībā mēs neesam tik noslēgti, kā varbūt liekas. Taisām visādas nodarbības dažādiem cilvēkiem, kam interesē darboties ar video, skaņas apstrādi, datoriem… Arī citu nodaļu studentiem te viss ir pieejams, ja vien pašiem ir interese. Ik pa laikam cenšamies piesaistīt kādu, kas var nolasīt kursu par mākslas procesiem pasaulē, sākot no kādiem 60. gadiem. Tas ir svarīgi, lai tiem jauniešiem, kas paši mēģina kaut ko darīt, uzreiz būtu priekšstats, kas no kā radies un kas uz ko atsaucas. Protams, gan labi pasniedzēji, gan tehnoloģiju iegāde saistīta ar līdzekļiem. Tos vajag sagādāt, tikai tad kaut kas var notikt.
Tad jau iznāk, ka tu piekop tādu īstu konceptuālismu - ir idejas, to plūsma, un tās var arī nemaz nefiksēt un nematerializēt.
Gluži otrādi - jāfiksē regulāri. Pirmkārt, sadarbībā ar jaunajiem kolēģiem domai jābūt skaidrai visu laiku. Otrkārt, domai jābūt vizuāli vai citādi uztveramai ar kaut kādu pamatojumu, materiālu.
Citādi ar to nevar dalīties?
Jā, nepietiek vienkārši izstāstīt, kaut gan tā jau arī ir formulēšana. Svarīgāk tomēr ir radīt vizuāli vai citādi uztveramu vidi, kas rosinātu tālāku domu apmaiņu.
Tātad māksla, ko tu neizstādi, caur rosināšanu un formulēšanu it kā integrējas audzēkņu darbos?
Nē, tā nevarētu teikt. Kas nu tā par mākslu. Tas vienkārši palīdz. Un var jau būt, ka īstenībā traucē.
Spriežot pēc tavu bijušo studentu panākumiem, netraucē nemaz.
Vienkārši ir palaimējies, ka tādi cilvēki te ir mācījušies, pagodinājuši mūs ar savu sabiedrību, uzkavējušies kādus gadus un vēl tagad iegriežas. Mums joprojām ir aktīva sadarbība ar veselu rindu ļoti sakarīgu cilvēku. Kaut vai tā pati grupa F5 (Ieva Rubeze, Mārtiņš Ratniks, Līga Marcinkēviča, arī Fēlikss Zīders, Renārs Krūmiņš, Ervīns Broks), Katrīna Neiburga, Evelīna Deičmane, Kaspars Podnieks, Ģirts Korps, Krišs Salmanis, Miks Mitrēvics, Kristīne Kursiša, māsas Pences, Dace Džeriņa, Maija Kurševa, Armands Zelčs, Anete Melece... Turpināt varētu diezgan ilgi. Un vajag jau arī viņus pieminēt. Tikai tad, manuprāt, šādai sarunai un publikācijai ir kāda jēga, ja vēlreiz izdodas kādam atgādināt, ka ir tādi cilvēki, viņi veiksmīgi darbojas un tāpēc ir jāatbalsta.
Kas viņos ir tāds īpašs, raksturīgs, kas nāk tieši no studijām šeit?
Primārais noteikti ir pati persona. Mans vai kāda cita pasniedzēja uzdevums ir tikai radīt tādu vidi, lai būtu iespējams daudz kas. Ja nu tai personai pēkšņi iekārojas to vai citu apgūt vai izmēģināt. Tomēr viņu pašu personiskās īpašības ir izšķirošas. Vienkārši sakot, ja tas ir cilvēks, kurš vispār kaut ko konkrētu grib saprast un iemācīties. Mums jau tā nodaļa ir tuva reālajai dzīvei. Daudz speciālistu aiziet strādāt reklāmā. Pēdējā aktualitāte ir braukt strādāt uz ārzemēm par dažādu jomu pasniedzējiem privātās un ļoti dārgās mākslas skolās, piemēram, Ķīnā vai Indijā. Pašlaik divas mūsu meitenes strādā Šanhajā un viens puisis ir Indijā. Tās ir skolas, kurās audzēknim jāmaksā 20 tūkstošu gadā. Jaunībā kaut kur aizbraukt pastrādāt jau ir interesanti. Daudzi dodas Eiropas, Amerikas virzienā. Piemēram, Miks Mitrēvics papildinās Beļģijā, Evita Vasiļeva - Amsterdamā, Aleksandra Samuļenkova studē Berlīnē, un tādu ir daudz. It kā jau žēl, ka tādi aktīvi cilvēki brauc prom, bet tā ir vienīgā iespēja.
Droši vien tāda jauna mākslinieka izaugsmei ir ne vien interesanti apskatīt citas zemes, bet arī just, ka viņi ir vajadzīgi kā profesionāļi.
Kādu laiku te kavējoties, tomēr jāsecina, ka objektīvi te ir province, lai cik arī nepatīkami tas būtu.
Ko tu saproti ar to «provinci»? Tas taču tāds nosacīts un liekus kompleksus raisošs apzīmējums.
Es to saprotu ļoti vienkārši. Iedomājies - ir vilciens, tas kaut kur brauc un pietur tur, kur ir stacija. Kur stacijas nav, nepietur. Un šeit vienkārši nav tādas stacijas. Viļņā, piemēram, ir - Laikmetīgās mākslas centrs ar izstāžu telpām. Arī Tallinā, tur ir pat muzejs. Kā tev šķiet, kāpēc lai uz šejieni brauktu cilvēki, kas strādā mākslas pasaulē, dara kaut ko vērtīgu? Te viņiem nav ko darīt. Vienīgi uz kimu (laikmetīgās mākslas centrs kim? Spīķeros) viņi var braukt, bet tā ir tāda maza struktūra. Zane Onckule tur cīnās ar visu šito lietu, un var jau būt, ka no tā izaugs kaut kas lielāks, bet tas ir ilggadējs darbs. Pagaidām vienkārši apjoms ir par mazu. Nu neieiet Rīga nekādā mūsdienu mākslas, izstāžu apritē! Ir jau arī kaut kāds Kultūras ministrijas atbalsts, bet tas nebūt nav pietiekami, lai to mūsu staciju izvērstu jaudīgāku un pievilcīgāku.
Tā nu iznāk, ka sarunas ar tevi agri vai vēlu pagriežas uz kultūrpolitiku.
Dabīgi, es taču darbojos mākslas izglītībā, un arī pati māksla ir tikai centimetra attālumā no politikas, jo no tā, kas un kāds ir kultūras ministrs, ir ļoti daudz kas atkarīgs. Īpaši šeit, tādā valstī kā Latvija, kur nav cerību uz nopietnu privātu mecenātismu kultūras un mākslas jomā. Tā nu sanāk, ka māksla nevar būt bez politikas un naudas.
Tomēr no politikas vai sociālas aktualitātes kā mākslas saturam saistošas tu vienmēr novērsies.
Es tiešām neticu, ka tam var būt kāda īpaša vērtība. Tas bieži vien ir tāds pašapmāns - iedomāties, ka, pievelkot kādu sociālu vai politisku tēmu, rodas kaut kāds saturs. Drīzāk tā ir pseidoaktualitāte, tāds kā fantoms. Tāpēc jau ir divi vārdi - politika un māksla.
Ar tādu kā mazo jeb profesionālo šejienes politiku tu rīkojies visai veiksmīgi. Tāds iespaids rodas, secinot, ka daudz VKN absolventu integrējušies lēmējinstitūcijās un izdevumos. Parasti tev jautā kaut ko par oranžo krāsu, šis laikam būtu jautājums par pelēko kardinālu krāsu.
Nu kāds no manis kardināls! Un žurnālam Studija taču vajag, par ko rakstīt. Tad nu viņi arī raksta par to, kas notiek. Par Kultūrkapitāla fondu… Aizspriedumi par manu ietekmi laikam cēlušies no tā, ka kādu laiku biju tā vadītājs. Manuprāt, tādas runas par ietekmību rosina cilvēki, kas paši tā īsti neko nedara un neinteresējas, kas patiesībā notiek. Bet tie kardināli jau fondā visu laiku mainās, nu jau puse Latvijas kultūras cilvēku būs izkardinalējušies. Domāju, ka tieši Kultūrkapitāla fondā viss notiek ļoti caurspīdīgi, kā mēdz teikt. No otras puses, nekas jau nerodas tāpat vien, visu procesu pamatā ir kaut kāds cilvēku plāns un darbs.
Runājot par politiku, tagad pieņemts uzsvērt, ka nav ideju. Kā, tavuprāt, ir ar idejām mākslā?
Nav nekādu ideju. Visādā ziņā nekā tāda, kas tiešām būtu kaut kas jauns. Nevaru iedomāties, ka šai provinciālajā situācijā, par ko jau mēs runājām, ideju ziņā varētu rasties kaut kas vērtīgs. Varbūt kāds atklājums kādā izmantojamā zinātnē vai tamlīdzīgi, bet mākslā - neticu.
Manuprāt, pēdējās ietekmīgās idejas mākslā bija 60./70. gados, kad minimālisti strādāja. Tas ir laiks un ideju loks, kas ietekmējis arī mani un manas paaudzes māksliniekus. Roberts Smitsons, piemēram. Tāpēc izdevām viņa tekstu krājumu.
Latvijai atkal traucē mazie apjomi?
It kā jā un tomēr nē. Esmu par to domājis, kāpēc, piemēram, tādās lielās valstīs kā Ķīna un Indija pilnīgi nekas nerodas, un tur taču ir tik daudz cilvēku. Bet attiecībā uz laikmetīgo mākslu tur nav nekā. Viņiem pat popkultūra nāk no Amerikas. Viņi atražo tikai to, kas kaut kad radies Eiropā vai Amerikā. Un tur pat ir attīstība, tātad ir nauda, bet ideju tik un tā nav.
Bet vai tad tās nav idejas, kas ir tavu audzēkņu darbos? Kā tu vispār formulētu - kas ir idejas vizuālajā mākslā?
Tas ir grūti. Tas atkal ir par to formulēšanu. Tās ir kaut kādas domas, uz kuru bāzes veidojas, piemēram, jauns virziens mākslā, jauns skatījums attiecībā pret iepriekšējo.
Mūsu studentes Anitas Karpinskas šīgada kursadarbs, manuprāt, labi atbild uz visiem tiem jautājumiem par idejām mākslā. Tas ir divdaļīgs video: vienā attēlā redzama viņa un otrā - arī viņa, izlaižot sev cauri zondi, viss, kas nu tur redzams.
Tavuprāt, provinces jautājumu varētu atrisināt vienkārši pietiekami liels finansējums?
Jā, naudai ir milzīga nozīme. Māksla taču ir parazitējoša struktūra. Tās neatkarība ir līdz kasei. Tur tā beidzas. Arī idejām vajadzīga nauda. Vajadzīga vide, kas ļauj tādiem dīkdieņiem kā māksliniekiem vispār pastāvēt un nevis darīt godīgu darbu, piemēram, strādāt par sētnieku. Es, protams, vulgarizēju. Bet, runājot par mākslu un idejām, nevar nerunāt par ietekmi un līdzekļu pārdali, kas tai jomai vispār ļauj dzīvot. Kā jau teicu, ir cerības tikai uz valsts naudu, cik Kultūras ministrijai pietiek spēka un argumentu pārliecināt par akcīzes nodokļa procentiem Kultūrkapitāla fondam un tamlīdzīgām praktiskām lietām.
Vai tajā nav pretrunas - par alkohola un azartspēļu postošo naudu pirkt humāno un vērtības meklējošo mākslu?
Ir liela atšķirība starp akcīzes nodokli un, piemēram, privātu mecenātismu. Pirmajā gadījumā tā ir valsts nodokļu nauda, tur nav nekā netīra. Drīzāk man liekas neētiski, ka kāds alkohola ražotājs vai spēļu biznesa pārstāvis dod naudu mākslai tieši un ar to sevi reklamē. Tā ir katra cilvēka izšķiršanās, un var diskutēt, ka tāda ir cilvēka daba un tamlīdzīgi, bet man tāda veida attiecības nav pieņemamas.
Tomēr parunāsim par kaut ko mākslinieciskāku. Vai oranžs vispār ir krāsa tavos darbos?
Protams, nē. Tas vienkārši uzreiz daudz ko apvieno, izveido tādu nosacītību, bet nekādus īpašos hinduistu stāstus par to netaisos sacerēt. Turklāt krāsa jau vispār ir tāda subjektīva lieta. Tās taču objektīvi nav - kas kā atstaro, un kas kā uztver. Kaut kas acij sabojājas, un nav vairs to krāsu.
Vai tev ir būtiski saņemt reakciju uz savu mākslu?
Zini, laikam esmu tik iedomīgs un tik daudz gadu jau strādāju, ka man liekas - pietiek, ja es pats saprotu un reaģēju.
Vispār es domāju, ka cilvēku kaut kas būtiski var ietekmēt līdz kādiem 25 gadiem, viņu var veidot un virzīt. Pēc tam vairs nekas neveidojas, tad sākas pieredze. Man pa šiem 20 gadiem, te strādājot, ir tādi novērojumi.
Vai īpašos cilvēkus var pamanīt jau iestājeksāmenos?
Nē, un tās reizēm ir lielas mokas uztaustīt, kāds tas cilvēks ir vai viņam ir potenciāls. Tas ir sarežģīti un atbildīgi.
Šai izstādē ir arī teksts, kas tev vispār nav raksturīgi. Vai esi sācis skaidrot, ko gribēji ar to teikt?
Nē, nu tas tāpēc, ka tās meitenes no kim? pajautā. Viņām jau vajag, lai ir kāds tekstiņš, ko kādam parādīt par to izstādi, ja kāds prasa. Varbūt tas ir no gadiem, jo esmu jau spiests kaut kā tos uzdevumus studentiem formulēt arī kā tekstu uz papīra. Bet skaidrs, ka neesmu nekāds rakstītājs.
Vai tā valoda, kādā runā par mākslu ar studentiem, ir kaut kas līdzīgs tai, kādā mēs - kritiķi - par jūsu mākslu rakstām?
Tas ir pavisam kas cits. Tā saziņa notiek kompleksi, tas nav tikai teksts. Ir ļoti svarīgi visādi netieši impulsi, ko students var arī nepamanīt. Ir jau jārunā, bet vislabāk, ja pie tām atziņām, kuras viņam varētu pateikt, viņš nonāk pats. Ja tā vienkārši pasaka, tam vairs nav vērtības. Ir jau visādi vingrinājumi, varbūt ne tik izvērsti kā, piemēram, aktiermeistarībā, bet tik un tā profesionālas lietas, kas bez vārdiem panāk vēlamo iespaidu. Taču galvenais pedagoģijas princips ir - lai nav garlaicīgi, lai neaizmieg un nenokrīt no krēsla.
Turklāt svarīgi paturēt prātā, ka nav iespējama pārāk tuva saprašanās. Studenti ir paši par sevi, un pasniedzējs kā mākslinieks tik un tā paliek vientuļš.
Beigās tomēr saņemšos pajautāt par izstādi - kas bija tie oranžie ruļļi?
Tas domāts man pašam pirmām kārtām, lai pārbaudītu savas šaubas un pārdomas, jo praktiskā darbība tomēr pamatīgi koriģē domāšanu.