Par savu uzņēmumu Bubišs gan ir drošs, un 300 «Undā» strādājošo mierina, ka darba netrūks. Tomēr ir skaidrs, ka zivju tirgus transformēsies un daudz kas būs atkarīgs no tā, ko izvēlēsies zvejnieki - pārdot zivis uz ārzemēm vai mēģināt vienoties ar vietējiem pārstrādātājiem.
«Nākamais gads būs izšķirošais - tirgus transformēsies, kā nekad agrāk aktualizēsies jautājums, cik efektīvi izmantojam piešķirtās kvotas,» saka Bubišs. Viņš norāda, ka viens ceļš ir sasaldēt zivi un eksportēt. Otrs - pārstrādāt zivju produkcijā un tad pārdot uz ārzemēm. «Šajā gadījumā zivīm ir pavisam cita pievienotā vērtība un citi nodokļi. Mēs radām desmit reižu vērtīgāku produktu un līdz ar to dodam desmit reižu lielāku pienesumu valstij,» stāsta «Undas» vadītājs.
«Radikāli samazinoties nozvejas kvotām, pārstrādātāju uzdevums būtu, vienojoties ar zvejniekiem, nepieļaut izejvielas izvešanu uz ārzemēm. Mums pašiem tās jānopērk un jāpārstrādā,» saka Bubišs.
Taču pagaidām tas ir tikai vēlējuma formā, jo, ja Baltkrievijā, piemēram, par tonnu saldēto brētliņu maksā 400 eiro, bet Latvijā - 300, kāpēc lai zvejnieki zivis pārdotu šeit. Patriotisms, uz ko norāda pārstrādātāji? Ar to ir par maz. Īpaši, ja zvejniekiem atmiņā vēl nesenie konflikti ar pārstrādātājiem, kad naudu kavēja mēnešiem vai nesamaksāja vispār.
Izejvielas iegūs tas, kas maksās vairāk un stabili, un pārstrādātāju interese šajā situācijā ir lielāka. Bubišs atzīst - ja arī turpmāk gribēs ražot kvalitatīvus konservus no pašmāju svaigām zivīm, arī maksās reālu tirgus cenu un neliks gaidīt. Tiem, kuriem būs pietiekami apgrozāmo līdzekļu, varēs maksāt, bet kuriem tādas naudas nebūs, sāksies grūti laiki. Šajā situācijā veikalu plauktos zivis kļūs dārgākas.
Bubišs piebilst, ka arī viņa kolēģi citos uzņēmumos apsver iespēju iegādāties zvejas kuģus ar visām kvotām, lai varētu sev paši sagādāt izejvielas. Tāpat apvienošanās ar pārstrādes uzņēmumu būtu labs risinājums arī tiem zvejniekiem, kuri samazinātās kvotas dēļ vairs nespētu uzturēt savu kuģi.