Pa Partizānu ceļu
Vēl aizvien daudzi, galvenokārt jau savu nepietiekamo zināšanu dēļ, Slovēniju saista ar Dienvidslāviju. Un tam ir pamats, jo šī nelielā zeme Dienvidslāvijas sastāvā iekļāvusies pat divreiz. Pirmoreiz tas notika 1920.gadā, kad Slovēnija iestājās Dienvidslāvijas Karalistē un izveidojās par vienu no tās visattīstītākajiem centriem. Savukārt otra reize, protams, bija pēc Otrā pasaules kara 1945.gada novembrī.
No vēstures zināms, ka sešās republikās un divos autonomajos apgabalos, kas vēlāk veidoja Dienvidslāviju, kara laikā izauga ļoti spēcīga Pretošanās kustība. Kopumā tajā iesaistījās aptuveni 150 000 cilvēku. Par to aizvien liecina kaut vai ielu nosaukumi jeb, precīzāk izsakoties, ceļi, jo vismaz Mariborā lielu daļu ielu dēvē tieši tā. Izejot pa centrālās dzelzceļa stacijas durvīm, var pamanīt norādes, kas droši vien domātas tūristiem: lai apmeklētu svarīgākās vietas Mariborā, jādodas pa Partizānu ceļu (Partizanska cesta). Ja Latvijā kādam šis vārds izraisa smīniņu, bijušās Dienvidslāvijas republikās vismaz skaļi par to nebūtu ieteicams uzjautrināties. Citādi iznāk, ka jūs vieglprātīgi pasmejaties par valsts patriotiem.
Pirmais arhitektūras piemineklis uz Partizānu ceļu, kas mums liek apstāties, ir Franciskāņu baznīca (Maribora ir Slovēnijas katoļu baznīcas arhibīskapu sēdeklis).Piesaista dievnama neparastā līdzība ar Jaunās Ģertrūdes baznīcu Rīgā. Neparasti, ka divu pavisam atšķirīgu stilu un tautību arhitektu projektētie dievnami, kas turklāt pieder atšķirīgām ticībām, vizuāli var izskatīties tik ļoti līdzīgi!
Runājot par Slovēnijas otras lielākās pilsētas arhitektūru, nedrīkst nepieminēt arī Mariboras pili, kas ir viens no labākajiem orientieriem pilsētā. Renesanses stilā celtajā ēkā varat apmeklēt reģionālo muzeju, kur eksponētas XIX gadsimta etnogrāfijas, arheoloģijas un sieviešu apģērbu kolekcijas. Netālu no pils novietots viens no pilsētas zīmoliem - milzu vīna muca. Kāpēc? Izrādās, Mariborā augot vecākais vīnkoks pasaulē, tam esot pat pāri par 400 gadiem!
Pa Vīna ceļu
Tikuši līdz pilsētas ģimnāzijai, ko no attāluma noturam par universitāti, jo šī senā trīsstāvu ēka ar pulksteni izskatās tik iespaidīgi, saprotam, ka no Mariboras centra esam jau aizgājuši. Te beidzas arī Partizānu ceļš, un norādes vēstī, ka tuvumā jābūt Vīna ceļam. Savukārt ieskatoties pilsētas plānā, nepārprotami top skaidrs, ka tūlīt nokļūsim lielā parkā, kas nepārspīlējot aizņem trešo daļu Mariboras teritorijas. Šis parks ir kā otrs pilsētas centrs ar vecu mūzikas paviljonu, skulptūrām, nelielo namiņu ar herbāriju un akvāriju, kas galvenokārt paredzēts bērniem. Tā attālākajā daļā uzcelts pat gaumīgs viesu nams ar nosaukumu Pie trim dīķiem. Jā, dīķu patiešām ir veseli trīs, turklāt divi no tiem ir samērā plati, abus to krastus savieno vairāki koka tiltiņi. Peldēties gan nedrīkst, taču to tur darīja pīļu bari, neskaitāmi gulbji un krietni paaugušies bruņurupuči. Pēdējie gan īpašas aktivitātes neizrādīja, tie galvenokārt gulēja uz saulītē iesilušajiem akmeņiem ūdens malā.
Jāpiebilst, ka Vīna ceļš vijas paralēli parka teritorijai un, nokļūstot uz tā, rodas divi vilinājumi. Vienā no vīna kalniem, kas ir tuvāk pilsētas centram, atrodas maza, balta lūgšanu kapela. Sportiskākie tūristi, protams, var uzkāpt kapelu apskatīt tuvplānā. Nesteidzīgam kāpienam vajadzīgas aptuveni 15 minūtes.
Taču otrs vilinājums ir doties tālāk pa līkumaino ceļu. Tur sagaida ainava ar vīna kalniem, aitu ganāmpulkiem nogāzēs, skaistām villām un ne tik lepniem namiņiem. Svaigs gaiss, klusums, putnu dziesmas un visapkārt vīna dārzi - tas patiešām ir iemesls, lai Maribora izpelnītos Slovēnijas zaļo plaušu titulu.
Atspulgs ūdenī
Vai atceraties latviešu tautas dziesmu par Latvijas galvaspilsētu, kam visapkārt smilšu kalni, bet pati Rīga ūdenī? Savādi, bet, atgriežoties Mariboras vecpilsētā, kam cauri plūst Dravas upe, prātā ienāca tieši šīs tautas dziesmas rindiņas. Sēžot uz kāpnītēm, kas beidzas Dravas ūdenī (jo soliņus tuvumā nemanījām), paveras lielisks skats uz vecpilsētas panorāmu ar visu senlaicīgā rātsnama tornīti upes pretējā krastā. Tieši šis skats attēlots vai visos tūristu ceļvežos. Šķiet, tieši gleznainais atspulgs ūdenī ir pirmais, kas fotogrāfijās piesaista uzmanību, bet paši arhitektūras pieminekļi tikai pēc tam.
Abos krastos atrodas neskaitāmas kafejnīcas un arī smalkāki restorāni. Ir pat daži krogi, pie kuriem ārpusē iekārtots grils un viesmīļi gatavo gaļu, pārsvarā šašliku. Siltās dienās galdiņi un krēsli no iekštelpām tiek iznesti ārā, un burtiski blakus upei iespējams ieturēt maltīti, pie viena pacienājot arī uzmācīgos gulbjus un pīles.