Gadījumā, ja esi cilvēks, kuram svarīgi lēti ko iegādāties, vai uzņēmējs, kuram katrs klients vērtīgs, tu, protams, pielāgosies tam, ka sarunu biedrs latvju mēli nemāk vai īsti negrib lietot. Jo, kā saka, tev jau vajag. Savukārt, kādēļ valsts iestādes labprāt atsakās no komunikācijas valsts valodā, gan nav skaidrs. Jo iestāde pārstāv Latvijas Republiku, un Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu.
«Bet es jau to krievu valodu zinu, kas man - grūti?» Šo argumentu (?) bieži dzird, kad latvietim jautā, kādēļ viņš saziņā ar cittautiešiem pats mīļu prātu pārslēdzas uz krievu valodu. Argumenta piekritēji nez kāpēc piemirst apvērsto versiju - ja cilvēks dzīvo Latvijā, vai tad viņam grūti iemācīties latviešu valodu? Grūti, ja? Un, dzīvojot, piemēram, Lielbritānijā, šāds indivīds arī nemācīsies angļu valodu, jo grūti. Vai tomēr mācīsies gan? Tātad dažkārt viņam ir nepārvarami grūti, citkārt tomēr var. Un latvieši paši šo absurdo loģiku bieži pieņem. Kāpēc? «Tāpēc, ka mūsu ir pārāk maz, lai mēs te baigi lektos.» Interesanti, kādam gan jābūt latviešu procentuālajam īpatsvaram, lai šī labsirdība, kas robežojas ar iztapību, ietu mazumā? Vai otrādi - līdz kādam īpatsvaram noslīdot (50%, 45%?), latvieši automātiski saziņā ar cittautiešiem lietos krievu valodu? Ir apstākļi dzīvē, kad ir jāpiekāpjas, lai saglabātu dzīvību sev un tuvajiem, kad likmes ir pārāk augstas. Bet vai gan neērtības, lietojot dzimto valodu, patiešām ir tik lielas, lai pieradinātu citus kāpt mums uz galvas?