Pašlaik latviski izdota Baltijas triloģijas pirmā grāmata Slēptais brasls, tai drīzumā sekos abas pārējās - Joldijas jūra un Ancilus ezers. Ja salīdzina ar citiem latviski izdotajiem vēsturiskajiem romāniem par Baltiju un Poliju, P. Dirģēlas darbs ir ne tikai vēsturiski precīzs un lietišķs, bet arī poētisks. Plūstoša valoda, skopi, tomēr izcili raksturoti tēli un notikumu virkne, kas ļauj pamazītiņām gremdēties laikā. Lietuvas un tai tuvāko zemju politiskie notikumi lēnīgi vijas virtenē, druscītiņ atgādinot kaut ko kaut kur vēstures grāmatās lasītu, druscītiņ var vilkt paralēles ar poļa Henrika Senkēviča gargabaliem Krustneši, Pans Volodijevskis, Ar uguni un zobenu un Plūdi. Tiesa, tie, kā senāk rakstīti, vismaz latviski, ir gana nebaudāmā valodā, turklāt citai nācijai veltīti. Drusciņ jāpiedomā pie pašmāju autoru pēdējo gadu darbiem - V. Rūmnieka un A. Miglas Kuršu vikingi, gan citā, rotaļīgākā manierē rakstīti, vairāk uz action balstās. Toties Jāņa Lejiņa triloģija Zīmogs sarkanā vaskā gan zināmā mērā būtu pielīdzināma tikpat episkajam Dirģēlas darbam. Tomēr, dzīvojot kultūrvidē, kur teju vai jebkurš vēstures posms vēl joprojām ir spekulāciju objekts, ir skaisti, ja kāds uzraksta kaut ko tik interesantu un vienlaikus vismaz šķietami objektīvu, neizskaistinot nedz savas, nedz citu tautu tālaika vareno un varenajiem pietuvināto ļaužu raksturu un notikumus, kā to dara Petrs Dirģēla. Viņa grāmata nekādīgi nav saucama par dižās Lietuvas saldenu apdziedājumu, drīzāk kaislīgas mīlestības paudumu savai zemei un valstij, ņemot vērā to, ka kaislīgai mīlestībai pamatojums var būt absolūti iracionāls.
Stihiju varā
Kaislīgi mīlēt. Tā dara Stanislovs Būga, jauniņais karavadonis, kurš kaislīgi mīl jūru, par spīti tam, ka nekad vēl nav nācies to ieraudzīt. Varu un stāvokli sabiedrībā kaislīgi mīl Ieva Sudimantaite, veca un aptukuša kunigaiša lepnā meita. Par spīti vecākiem un kristīgajai baznīcai, Stanislovu mīl Bazile Raudaite. Par spīti tirgonim tēvam, cīnītāju tēvoci un viņa idejas kaislīgi iemīl Tautvīds Būga. Par spīti paša gļēvumam, cīņā dodas soģis Toms Durtins, un cīņa kļūst par kaisli un apsēstību. Par spīti nodevībām un meliem, par spīti visādām nejēdzībām, brīvību mīl žemaiši un lietuvieši.
Mīlestība «par spīti» gan nav produktīva, tā biežāk nes asaras un vilšanos, izraisa briesmīgas ķēdes reakcijas. Taču tā arī attīra vietu nākamajiem mēģinājumiem - varbūt kādām mierīgākām un rāmākām jūtām. Kaislība ir stihija, un stihija var būt gan skaista, to no attāluma vērojot, gan nāvējoša, ja trāpies tai ceļā. Petra Dirģēlas cilvēkiem valsts ir tāda pati stihija kā jūra. Tā var būt sapņaini maiga un uzmirdzēt zila kā cerība. Tā var dot sidrabainu zivju lomus un vadīt uz tālām zemēm. Bet tā var arī vienā mirklī atņemt visu, pat kailo dzīvību. Tāda ir stihijas daba. Neaprēķināma.
Tāpēc simboliska ir Stanislova noslīkšana tik ļoti absurdā brīdī, jūrā, dievinātajā stihijā, glābiņu meklējot. Tāpēc simboliskas ir visas sakāves ceļā uz valstiskumu, it īpaši -to sasniedzot. Cilvēki vienmēr mēģina pakļaut stihijas - jūru, sauli, vēju. Un mēģina paši radīt jaunas - tās saucam par valstīm.
Dirģēlu fenomens
Petrs Dirģēla raksta kaislīgi, ar mīlestību. Brīžiem pat plosoši. Primitīvi, ka tā sacīšu, bet man ļoti atmiņā palika viņa sacītais kādā intervijā - ka zināmā mērā viņš dzīvo divu cilvēku dzīvi (un, atļaušos piebilst, kopš 2004. gada, iespējams, pat triju).
Rakstnieka karjeru septiņdesmitajos gados viņš sāka, publicējot stāstu krājumu, ko bija rakstījis kopā ar vecāko brāli Povilu (Povils Dirģēla, 1941-2004). Un vārdu Petrs viņš saņēmis «mantojumā» no vecākā brāļa dvīņubrāļa Petra, kurš miris īsi pirms viņa dzimšanas. Povils, kuram toreiz bija seši gadi, jaunākā brāļa piedzimšanu trīs mēnešus pēc dvīņa nāves uztvēris kā atdzimšanu, un brāļi kļuvuši ļoti tuvi.
Lai gan literatūras vēsturē zināmi arī citi brāļu kopradīšanas gadījumi - Kaudzītes, Gonkūri, Strugacki -, nepamet sajūta, ka tieši brāļi Dirģēlas ir atklājuši kaut kādu īpašu stīgu, kas darbojas arī tad, ja viņi raksta vienatnē.