Gluži kā Latvijas pilsētās, arī Karači ir daudz baložu. Ir arī kovārņi, vārnas, papagaiļi un pat vanagi, kuriem patīk sēdēt palmu augstākajos zaros. Pa ziemu uz Karači atlaižas gājputni no Krievijas - agros rītos dzirdam neskaitāmu putnu treļļus. Kaimiņi tur vairākus pāvus, kurus šad tad redzam lepni pastaigājamies pa viņu māju norobežojošo sienu.
Baloži mūsmājās mitinās uz nedaudz izvirzītās ārsienas starp pirmo un otro stāvu, vij ligzdas ap tur piestiprinātajiem gaisa kondicionētājiem. Reizēm liekas, ka olu dēšanas sezona ilgst teju vai visu gadu, jo «baložu abortus», kā tos smejoties saucam, tas ir, no ligzdām izgrūstas, sašķīdušas olas, redz mājas aizmugurē ļoti bieži. Reiz viena baložmāte iedēja četras olas uz zemes esošā kastē - bērniem tā bija lieliska iespēja izsekot, kā viņa tās perē un kā izšķiļas mazie balodēni. Vēl mūsmājās manām trejādus grauzējus: žurkas un pāris sugu pelītes. Žurkas, kas ceļo pa māju notekūdeņu ejām, ir ļoti nekaunīgas - lai tiktu pie ēdamā, nekautrējas grauzt caurumus koka durvīs un pat rakt ejas zem durvju stenderēm. Vienugad žurkas bija tik nešpetnas, ka sāka nākt mājā iekšā pat pa mūsu zemo tualešu podu ejām! Reiz, kad stāvēju pie iedarbinātas veļas mašīnas vannas istabā, viena pabāza galvu laukā no poda, paskatījās man acīs un tūlīt ienira atpakaļ! Virtuves zonu ir iecienījušas dažāda izmēra skudriņas, kuras aktīvi uzdarbojas gan tikai siltākajos mēnešos. Jāuzmanās, lai nekur nepaliktu ēdiena kripatas, lai cukura, ievārījumu un medus trauki būtu cieši noslēgti. Virtuvē pa reizei manu arī prusakus - gan tādus kā Latvijā, gan arī vietējos milzeņus, kas ir 5 centimetrus gari.
Durvju stenderes un logu rāmji ir termītu mājvietas. Viņu celtnes vērojam, kad mazgājam logus vai pārkrāsojam stenderes, jo tad tās pēkšķi zem mūsu pirkstiem sabrūk. Reizēm termīti sabūvē veselus dzīvojamos masīvus, bet reizēm uzdarbojas ļoti viltīgi, izēdot caurumus durvju stenderēs zem krāsas kārtas tik lielā slepenībā, ka tos atklājam tikai vēlāk. Vēl mūsmājas apciemo nekaitīgas ķirzaciņas. Paradumi ķirzakām ir dīvaini - tās mēdz sēdēt pat uz ieslēgtām spuldzēm! Reiz vienu šādu ķirzaku ar bērniem apbrīnojām kā rentgenattēlā, jo spuldzes gaisma spīdēja cauri tās mīkstajām ķermeņa daļām. Citreiz man gadījās nejauši uz kaut kā paslīdēt. Sāku gandrīz dusmoties uz bērniem, ka atkal izlējuši uz grīdas ūdeni. Bet tad pamanīju, ka tas nav vis ūdens, bet gan nu jau beigta ķirzaka!
Tā nu mēs jautri sadzīvojam ar visu mūsu krietno mošķu saimi. Nav jau tik traki, kā lasot var izlikties, jo «mājdzīvnieki» apciemo mūs tikai laiku pa laikam.