Tūkstotis eksemplāru mūsdienu Latvijā - tā jau ir liela tirāža. Mums, uzņēmumam Drukātava, vidējā nodrukātā tirāža ir ap 300 eksemplāriem. Runājot par statistiku, kura rāda izdoto grāmatu tirāžas, gan jāņem vērā, ka tajos var neparādīties tirāžu tā dēvētās piedrukas.
Respektīvi, datos parādās mazāks eksemplāru skaits, nekā tiek izdots?
Jā, turklāt statistikā neparādās visu izdoto grāmatu nosaukumi. Mūsdienās cilvēki daudzviet Eiropā un arī Latvijā izdod grāmatas paši sev, draugiem, biznesa partneriem. Šādas grāmatas tiek nodrukātas, piemēram, 50 eksemplāru tirāžā, bet nenonāk ne tirdzniecībā, ne bibliotēkās un statistikā neparādās. Tie laiki, kad statistika par grāmatu tirāžām bija precīza, pagājuši, bet, protams, nevar noliegt, ka tendenci statistika gan parāda. Tas, ka Latvijā izdoto grāmatu tirāžas nepieaug, bet, tieši otrādi, samazinās, nav noliedzams.
Kā skaidrojams grāmatu tirāžu kritums? Varbūt ar to, ka pieaug iespējas grāmatas lasīt elektroniskā formātā?
Manuprāt, drukāto grāmatu tirāžu kritums nav saistīts ar e-vidi. E-grāmatu popularitāte daudzviet pasaulē mazinās. E-grāmatas kļūst par nišas produktu, kas piemērots tam, lai tās ņemtu līdzi biznesa un atpūtas ceļojumos, kad, gaidot avioreisu lidostās vai braucot vilcienā, gribas palasīt grāmatu. Ceļojumi ir īstā vide e-grāmatām, bet nebūs tā, ka cilvēki sēdēs mājās ar tējas krūzi blakus un lasīs nevis drukātu grāmatu, bet e-grāmatu. Mājās lasīt nevis drukātās grāmatas, bet e-grāmatas varētu vienīgi kāds moderno tehnoloģiju fans. Globālā statistika parāda, ka drukātās grāmatas piedzīvo renesansi, jo daudzi cilvēki pamēģinājuši lasīt e-grāmatas, bet atzinuši, ka tomēr vēlas lasīt grāmatu papīra formātā.
Varbūt grāmatu tirāžas Latvijā nepieaug, jo nepalielinās lasītāju, proti, mūsu valsts iedzīvotāju, skaits?
Lasītāju skaitam nav izšķirošas nozīmes. Jāvērtē tas, ko lasa tie cilvēki, kam patīk grāmatas regulāri lasīt. Turklāt līdz ar angļu valodas aizvien plašāku ienākšanu mūsu ikdienā, Latvijā pieaug to iedzīvotāju skaits, kuri labi pārvalda angļu valodu un izvēlas angļu valodā sarakstītās grāmatas lasīt oriģinālvalodā, negaidot šo grāmatu tulkojumu latviešu valodā. Jāņem vērā arī tulkojumu kvalitāte. Gadās, ka lasītāju interesē grāmata, bet tik ļoti neapmierina latviskā tulkojuma kvalitāte, ka lasītājs meklē iespēju iegādāties grāmatu oriģinālvalodā un lasīt, piemēram, angliski. Aizvien pieaugot mūsu valsts iedzīvotāju svešvalodu zināšanām - gan angļu, gan citu valodu -, cilvēki aizvien vairāk pirks un lasīs grāmatas oriģinālvalodās, nevis gaidīs latviskos tulkojumus. Turklāt reizēm ārvalstu izpārdošanās grāmatas oriģinālvalodā var iegādāties par zemāku cenu, nekā Latvijā maksā šī pati grāmata latviskajā tulkojumā. Par kvalitāti runājot, būtisks faktors ir arī latviešu oriģinālliteratūras grāmatu kvalitāte. Cik mums ir jaunu, spēcīgu oriģinālliteratūras darbu? Daudz tādu nav! Ieejot grāmatnīcā, nav tā, ka gribētos nopirkt vismaz piecas grāmatas, jo uzkrājusies ne tā pozitīvākā pieredze - grāmata nopirkta, līdz pusei izlasīta, bet tālāk lasīt negribas, turklāt vēlme atkal iegādāties kādu grāmatu pārgājusi uz ilgu laiku.
Interesantu domu pateicāt - grāmatu nelielās tirāžas skaidrojamas ar to, ka grāmatu kvalitāte neatbilst lasītāju gaidām.
Jā, turklāt Latvijā cilvēki nereti grāmatu cenas uzskata par augstām un par šādām cenām sagaida labāku kvalitāti. Kopumā Latvijā grāmatas nav dārgas, salīdzinot ar grāmatu cenām citās Eiropas valstīs, bet mūsu valsts iedzīvotāji grāmatas uztver kā dārgus pirkumus.
Sacīsim, grāmatas Latvijā ir dārgas, salīdzinot ar iedzīvotāju ienākumu līmeni? Mēs ar Dienas kolēģiem, savulaik grāmatu veikalos pētot cenas, secinājām, ka par summu, kas atbilst oficiāli noteiktajai minimālajai algai Latvijā, var nopirkt mazāk par 20 grāmatām, ja pērk grāmatas cietajos vākos par pilnu cenu, nevis atlaižu akcijā.
Jā, tas, ka grāmatas ir dārgas, salīdzinot ar daudzu iedzīvotāju pirktspēju, ir būtisks aspekts, bet vēl cits būtisks aspekts ir tas, ka daudzu cilvēku apziņā no padomju laikiem iesakņojies priekšstats, ka grāmata ir kaut kas masveidīgs un ka grāmatai jābūt lētai. Mums jāsāk saprast, ka grāmata ir vērtība, kuras radīšanā ieguldīts milzīgs darbs, un, pastāvot tik nelielam tirgum, kāds ir Latvijā, kur, globālā mērogā vērtējot, ir ļoti niecīgs latviešu valodā lasošu iedzīvotāju skaits, grāmata latviešu valodā vienkārši nevar maksāt lēti.
Iespēja lasīt grāmatu latviešu valodā būtu jāuztver kā ekskluzīva?
Ja runājam par kvalitatīvu grāmatu - gan no satura, gan no valodas, gan no vizuālā noformējuma, gan no poligrāfijas viedokļa -, tad noteikti iespēja lasīt latviski kvalitatīvu grāmatu ir ekskluzīva iespēja, kas nevar būt lēta. Tomēr kvalitāte visos aspektos ir būtiska, un lasītājs jutīsies vīlies, ja grāmata izrādīsies kaut vienā aspektā nekvalitatīva.
Un vilšanās iespaidā nesteigsies atkal samaksāt desmit divdesmit eiro par nākamo grāmatu.
Jā, cilvēki nepērk grāmatas, jo tām ir zema kvalitāte, savukārt zema kvalitāte ir tāpēc, ka cilvēki grāmatas nepērk un tirāžas ir zemas. Ja raugās no biznesa viedokļa, es, no vienas puses, pat apbrīnoju daudzas izdevniecības par to, ka tās spēj savilkt kopā galus, pastāvot tik zemām grāmatu cenām un tik mazām grāmatu tirāžām, kādas tās ir mūsu valstī, bet, no otras puses, protams, grāmatizdevēji paši šādu biznesu izvēlas. Patiesībā Latvijā ir tikai viena patiešām vērienīga grāmatu izdevniecība - Zvaigzne ABC, kas lielā mērā balstās uz mācību literatūras, ne tikai uz daiļliteratūras izdošanu.
Kas balsta jūsu paša biznesu?
Mums ir specifiska niša, mūsu pamatprodukts ir grāmatu drukāšana, izmantojot digitālās lāzertehnoloģijas. Izdevēju, kuri strādā šādā nišā, ir ļoti maz, jo nepieciešamas specifiskas zināšanas.
Mēs orientējamies uz cilvēkiem, iestādēm un uzņēmumiem, kam nepieciešams nodrukāt grāmatas, piemēram, dažu desmitu eksemplāru lielā tirāžā. Būtiska mūsu mērķauditorija ir universitātes, kas bieži organizē zinātniskās konferences, un tad nepieciešamas grāmatas, teiksim, simt vai trīssimt eksemplāru tirāžā. Tāpat arī labā kvalitātē jāizdod studentu promociju darbi, bet tirāžas ir niecīgas.
Savulaik Dienai teicāt, ka valstij jāatbalsta grāmatu autori, bet izdevējdarbība ir bizness, kam jāstrādā pēc uzņēmējdarbības likumiem, bez valsts atbalsta. Patlaban domājat tāpat?
Ja valsts atbalsta autoru, tad netiešā veidā atbalsta arī izdevēju. Tomēr, protams, valstij pamatā būtu jārūpējas par literatūras kvalitātes nodrošināšanu, nevis par izdevējdarbību kā biznesu, kvalitātes nodrošināšanas aspektā sasāpējušie jautājumi saistīti ar grāmatas autoru ieinteresētību rakstīt, ar autoru honorāru. Lielai daļai latviešu rakstnieku grāmatu rakstīšana ir pašapliecinājums un hobijs, nevis vērā ņemamu ienākumu avots. Ja valsts sāktu sistemātiski un nopietni atbalstīt latviešu rakstniekus, parādītos tiešam literāri augstvērtīgi manuskripti un to autori no rakstīšanas varētu gūt vērā ņemamus ienākumus.
Tātad vajadzētu īpašu struktūru, piemēram, Kultūras ministrijā, kas izlemtu, kurus rakstniekus finansiāli atbalstīt, turklāt atbalstam jābūt pietiekamam, lai cilvēks varētu strādāt par, tā sakot, pilna laika rakstnieku?
Jā varbūt tiešām jāveido sistēma, kas līdzīga publisko iepirkumu konkursu sistēmai. Iespējams, līdzīgi kā jau daudzus gadus tiek vērtētas vizuāli skaistākās grāmatas, jāvērtē vēl neizdotie manuskripti, un jāizdod labākie darbi, finansiāli godalgojot to autorus. Manuprāt, par to būtu jādomā Kultūras ministrijai.
Pieminējāt, ka savā uzņēmumā drukājat grāmatas autoriem, kuri grāmatu vēlas ieraudzīt nodrukātu tikai dažos simtos eksemplāru. Kāpēc šie autori savas grāmatas neriskē dot pārdošanā grāmatu veikaliem?
Nereti šīs grāmatas pēc būtības nav domātas pārdošanai. Tās var būt biogrāfijas, teiksim, biogrāfija cilvēkam, kurš svin 50 gadu jubileju. Šāda grāmata tiek nodrukāta 50 eksemplāros un nonāk pie 50 gadu jubilejas svinību viesiem - draugiem, radiniekiem. Vai arī, teiksim, grāmata par ceļojumu, kurā piedalījušies vairāki desmiti cilvēku, tiek nodrukāta tik lielā eksemplāru skaitā, lai to varētu izdalīt visiem ceļojuma dalībniekiem. Ja šādas grāmatas nonāktu veikalā, visticamāk, nepiesaistītu vērā ņemamu pircēju skaitu. Turklāt cilvēki, kuri vēršas pie mums un vēlas nelielā eksemplāru skaitā nodrukāt grāmatu, bieži pat nevēlas, lai tā tiktu izplatīta ārpus šaura draugu, tuvinieku un domubiedru loka, nevēlas plašu publicitāti, nevēlas padarīt savu grāmatu par preci veikalā un pat neplāno ar grāmatu pelnīt naudu.
Grāmata tikai privātam patēriņam?
Jā, un es domāju, ka grāmata aizvien vairāk tiks uztverta kā ļoti laba dāvana, bet ar grāmatu kā dāvanu jāsaprot - nevis masveidā nodrukāta un pirkta veikalā, bet konkrētam cilvēkam sagatavota grāmata.
Lai finansētu grāmatu dāvināšanai gan vajadzīga visumā liela naudas summa.
Modernajām tehnoloģijām attīstoties, vairs nav nepieciešamas lielas summas. Tas nemaksā tūkstošiem eiro. Teiksim, grāmata cilvēkam, kurš svin 50 gadu jubileju, būtu visnotaļ adekvāta dāvana.
Tātad cilvēkam ar vidēju labklājības līmeni iespējams apmaksāt grāmatas - dāvanas nodrukāšanu nelielā tirāžā?
Noteikti. Turklāt grāmatu izdošana kļūst aizvien personalizētāka, un vispār visa poligrāfijas joma kļūst aizvien personalizētāka. Domāju, ka nākotnē būs aizvien vairāk tādu autoru, kuri vēlēsies uzrakstīt un nodrukātas ieraudzīt grāmatas šauram lasītāju lokam.
Esat gatavs izdot jebkuru grāmatu?
Mēs nestrādājam ar grāmatu klasiskā izdevēja stilā, bet palīdzam cilvēkam, kurš atnāk pie mums ar savu darbu, iegūt gatavu grāmatu.
Vērtējat saturu?
Principā nē, Latvijā par saturu atbild izdevējs, nevis tipogrāfija, bet mēs strādājam kā tipogrāfija ar papildservisiem, un juridiski izdevējs ir pats grāmatas autors. Pāris reižu gan bijuši gadījumi, kad esam pateikuši, ka šo grāmatu gan nedrukāsim. Šādi lēmumi var būt saistīti ar ētiskiem apsvērumiem, bet tie patiešām ir atsevišķi gadījumi.
Kā vērtējat Latvijas sabiedrības izpratni par autortiesībām?
Nesen redzēju pētījumu - mūsu valstī procentuāli pret iedzīvotāju skaitu ir ļoti liels pirātiskā satura patēriņš. Tas parāda, ka Latvijā izpratne par autortiesībām vēl nav rietumvalstu līmenī.
Ko darīt, lai sabiedrībā pieaugtu cieņa pret autortiesībām?
Vajadzīgs laiks. Paies 20 gadu, mainīsies paaudzes, un cilvēki labāk sapratīs, ka tas saturs, ko viņi lasa, arī ir vērtība, ne tikai satura ietvars. Jāņem gan vērā, pirātismu var veicināt arī tas, ka nav viegli un vienkārši pieejams legālais saturs. Daļa sabiedrības meklē pirātiskus ceļus satura iegūšanai tikai tāpēc, ka legālais saturs nav ērti pieejams. Ir pasaulē zināmi piemēri, kad, nodrošinot komfortablu pieeju legālajam saturam, samazinās pirātiskā satura lietošana. Ja legālais saturs internetā pieejams ērti un par saprātīgu samaksu, tad daudziem cilvēkiem pat neienāk prātā meklēt pirātiskus ceļus šī satura iegūšanai. Tāpēc nodrošināt legālā satura pieejamību ir ļoti būtiski.
Jums labi zināmajā Skandināvijas tirgū izpratne par autortiesībām ir augstākā līmenī nekā Latvijā?
Jā, bet arī Skandināvijā ir problēmas ar autortiesību ievērošanu virtuālajā vidē, cilvēki tur ir tādi paši kā pie mums Latvijā, respektīvi, dažādi, ar atšķirīgu cieņu pret autoru darbu.
Vai Latvijā šobrīd ir kāda profesionālās izglītības iestāde, kas sagatavotu darbiniekus tieši jūsu jomai?
Nav, un, ja būtu, tas palīdzētu nozarei kopumā, bet konkrēti katra uzņēmuma prasībām atbilstošus speciālistus neviena izglītības iestāde nekad nesagatavos. Vienmēr būs tāds profesionālo prasmju kopums, kas darba devējam pašam jāiemāca ikvienam darbiniekam, kurš sāk darbu viņa uzņēmumā. Jāteic, ka pēdējā laikā atrast darbiniekus ir ļoti grūti, senāk darbiniekus atrast bija vieglāk.
Kāpēc? Problēma ir atalgojuma līmenī?
Jāteic, ka biznesā pārāk dārgs jau nav tas, kas izmaksā daudz naudas, pārāk dārgs ir tas, kas sevi neatpelna. Līdz ar to uzņēmējs vienam darbiniekam negrib maksāt pat tik zemu algu kā 500-600 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet citam darbiniekam bez diskusijām ir gatavs maksāt algu, kuras skaitlis rakstāms četros ciparos, un turklāt vēl priecājas par to, ka tieši šis cilvēks konkrētajā uzņēmumā strādā. Patlaban problēma pat nav darbinieku prasības pret atalgojumu, bet tā, ka jau darba intervijā potenciālais darbinieks demonstrē attieksmi: «Es esmu ģēnijs, un esiet laimīgi, ka es jūsu uzņēmumā vispār esmu pa durvīm ienācis.» Savukārt profesionālo iemaņu šim cilvēkam nav vispār vai arī tās ir ļoti vājas.
Tā jau ir daudzās jomās - visaugstāko pašvērtējumu demonstrē cilvēki ar visvājākajām profesionālajām prasmēm.
Jā, protams, un tāpēc labāk uzreiz šādam cilvēkam teikt, lai meklē citu darbavietu. Gribu gan uzsvērt, ka ir arī daudz ļoti veiksmīgu piemēru darbinieku profesionālajai izaugsmei, kad cilvēks saprot - sākot darbu, jāapgūst dažādas jaunas iemaņas, un rezultātā kļūst par darbinieku zelta vērtē, ar kuru darba devējs noteikti vēlas turpināt sadarbību daudzus gadus.
Pirms dažiem gadiem Dienai teicāt, ka Latvijā būtu jāmaina nodokļu sistēma tā, lai mazinātos darbaspēka nodokļi. Nekas daudz nav mainījies.
Jā, un man, tāpat kā citiem uzņēmējiem, par to gan dusmas uz politiķiem un valsts amatpersonām - solīja, bet neizpildīja, un, lai gan statistikas dati to neparāda un nekad neparādīs, Latvija ir zaudējusi investorus, ir zaudējusi cilvēkus, kuri strādāja un veidoja biznesu Latvijā, bet tagad aizbraukuši uz ārzemēm. Darbaspēks Latvijā izmaksā ļoti dārgi tieši tā dēļ, ka ir ārkārtīgi augsti darbaspēka nodokļi. Noteikti būtu jāatceļ uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājums. Šis avansa maksājums uzņēmumam rada ļoti lielu robu uzņēmuma budžetā, turklāt līdz ar avansa maksājumu tiek iesaldēti naudas līdzekļi, kurus varētu ieguldīt biznesa attīstībā. Ja vienā gadā uzņēmumam bijusi peļņa, tad attiecīgi seko liels uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājums, ja otrā gadā peļņas nav, valsts avansu gan atskaitīs atkal uzņēmumam, bet kamēr šo naudu valsts uzņēmumam atdos, paies daudzi mēneši. Sanāk tā, ka uz kādu pusotru gadu es kā uzņēmējs esmu kreditējis valsti ar savu uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu.