Akcentē sociālo tematiku
Ja vadāmies pēc oficiālajiem tekstiem, festivāla nu jau ilggadējā, atraktīvā direktora Dītera Koslika sacītā, šī Berlīnes festivāla konkursa filmu programma fokusējas «uz mazā cilvēka cīņu pret sistēmu» - varas korumpētību un globālo korporāciju biznesa interešu un cinisma dominanti. Sociālas tematikas akcentēšana nav nekas jauns Berlīnes festivāla 63 gadus ilgajā pieredzē, drīzāk - tā tradīcija. Minētā tēma patiešām iezīmējas virknē konkursa skates filmu - gan amerikāņa Gasa van Santa režisētajā un aktiera Meta Deimona līdzradītajā (viņš ir viens no scenārija autoriem un galvenās lomas tēlotājs) sociāli orientētajā drāmā Apsolītā zeme/Promised Land par riskantas un ekoloģiski bīstamas dabasgāzes ieguves metodes «iebarošanu», iešmugulēšanu Amerikas miesta iedzīvotājiem, solot naudas kalnus, gan krievu režisora Borisa Hļebņikova darbā Ilga, laimīga dzīve/Dolgaja sčastļivaja žizņ - filmā par ideālistu/lauksaimnieku, kura misijas apziņa «atdzīvināt» Krievzemes laukus bankrotē smagi un traģiski. Ideālisti varas sistēmām nav vajadzīgi - tie nav vajadzīgi ne amerikāņiem, ne krieviem, ja izmantojam šādu aukstā kara opozīciju.
Ar Holivudas banalitātēm
Tomēr pat tik cienījams un balvu lutināts režisors kā Gass van Sants (Psiho, Labais Vils Hantings, Zilonis, Milks u. c.) šķietami šerpi iecerēto sociālkritisko drāmu Apsolītā zeme sačammā līdz gaudenam Holivudas melodramatismam.
Meta Deimona spēlētā ekoloģiski bīstamā biznesa «lobija» apziņā raisās apskaidrība - viņam nebūs pa ceļam ar globālā kapitālisma nehumāno cinismu! (Deimona varonis apzināti zaudē savu «amorālo darbu», kuru līdz šim pildījis ar vislabākajiem nodomiem, taču tiek pie «meitenes» - gāzes biznesam upurējamā ciemata skolotājas.)
Krievija nav nekāda Amerika - ļaudis tur skarbāki, emocijas nepastarpinātākas, savukārt kino nav pakļauts dzelžainu Holivudas shēmu dominantei. Taču tas viss nav līdzējis krievu režisora Borisa Hļebņikova filmai Ilga, laimīga dzīve. Tās galveno varoni -ideālistu, kurš Murmanskas apgabalā veido zemnieku saimniecību, turot rūpi par to, lai panīkušajā reģionā būtu jaunas darba vietas, vara piespiež atteikties no iesāktā, saņemt kompensāciju un «tīties», jo viņa zemi ir nolūkojis kāds no varai pietuvinātajiem. Tikai atšķirībā no lāga Meta Deimona, kurš sistēmu atmasko ar «vārda spēku», krievu jauneklis ņem rokā reālos ieročus un močī korumpētos izpildkomitejas darboņus.
Iespējams, ne Gasa van Santa Apsolītā zeme, ne Borisa Hļebņikova Ilga, laimīga dzīve, divas no Berlīnes konkursa programmas 20 filmām, nav tie veiksmīgākie paraugi, kā nopietnas tēmas sakļaujas ar pārliecinošu māksliniecisko kvalitāti. Nav līdzējusi ne pasaulslavenā van Santa režijas prasme, ne pirms pāris gadiem Berlīnes festivālā apbalvotās krievu komandas iepriekšējie sasniegumi. (Hļebņikova iepriekšējā filma Kā es pavadīju pagājušo vasaru pirms vairākiem gadiem Berlīnes festivālā saņēma virkni nozīmīgu balvu.)
Abas filmas tā arī palikušas «labo nodomu» līmenī, kaut, protams, Apsolītajai zemei būs krietni plašākas atskaņas. Tas vien, ka Mets Deimons, tātad populāra Holivudas zvaigzne, līdzproducē, raksta scenāriju filmai par globālā biznesa cinismu, turklāt neizvēlas sev palīgos dzelžainu žanra shēmu ar izklaides potenciālu (piemēram, trilleri), bet mēģina apdzīvot sociālās drāmas teritoriju, patiesi ir varoņdarbs.
Skumjš bija Mets Deimons, stāstot presei par filmas Apsolītā zeme ļoti pieticīgajiem ieņēmumiem ASV, par to, ka arvien grūtāk ir sameklēt naudu, lai finansētu nopietnas filmas, par to, ka viņš nezina, kurp pēc gadiem desmit būs «aizvēlusies» uz izklaidi un 13 gadu vecu zēnu apkalpošanu orientētā Holivudas kinoindustrija un ko viņš pats tajā darīs, skanēja negaidīti cilvēciski. Sak, nu, ja jau Metam Deimonam ir bail no nākotnes, ko lai sakām mēs - daudz sīkāki knišļi…
Izgaršo grēka pikantērijas
Ja ielūkojamies tradicionālajā «neatkarīgajā kritiķu zvaigznīšu» sistēmā, kas ļauj nojaust profesionāļu prioritātes, Berlināles konkursā pagaidām rādītas ļoti viduvējas filmas - četru punktu sistēmā dominē 1-2. Vitālākas, oriģinālākas konkursā iezīmējas filmas, kuras pētī riskantākas teritorijas - teiksim, XVIII gs. Francijas klosteru sistēmu kā represīvu un perversu varu. Franču filma Mūķene (rež. Gijoms Niklo stāsta par jaunu meiteni, ārlaulības bērnu augstdzimušā ģimenē, kurai nākas pakļauties ģimenes gribai un doties klosterī. Meitenes pārdzīvojumu, pazemojumu loks iezīmēts izteiksmīgi un baisi - klosteru, kuros viņai lemts uzturēties, priekšnieces ir gan rafinēta sadiste, gan pēc miesiskas mīlestības izslāpusi lesbiete - to, pārlieku tīksminādamās, spēlē franču granddāma Izabella Ipēra. Lūk, ja gribam, arī Mūķeni var «pieskaitīt» sociāli aktīvajām tēmām - sak, reliģisko struktūru grēku nasta krājusies jau gadsimtiem ilgi. Taču arī Mūķene grēko, par daudz aizraujoties ar «grēka pikantērijām».
Skarba «pikantērija» ir arī Kanādas filma Vika un Lo satiek lāci/Fic + Flaw Saw a Bear - traģikomiska, makabra drāma par divām ekscietumniecēm - sešdesmitgadīgu sievieti, kurai bijis piespriests mūža ieslodzījums, un viņas mīlestību - četrdesmitgadnieci. Abu nomaļo dzīvi meža saimniecībā pārtrauc atriebības dzīta sūtne no pagātnes. Filmā daudz bravūras, kaut vai galveno varoņu izvēle - ekscietumnieces, lesbietes, par kuru noziegumiem gan nekas netiek paskaidrots, un maz motivācijas. Tomēr tajā ir atsvaidzinošs nosacītību un intonāciju mikslis -no traģikomisma līdz sirreālismam. Nenoliedzami šai filmai varētu būt savs skatītājs - ekstrēmus mīlošās auditorijās.
Ar cerību
Berlīnē punktu savai triloģijai pielika arī austriešu režisors Ulrihs Zeidls, piedāvājot savas filmu triloģijas Paradīze noslēdzošo daļu Cerība/Paradise: Hope. Triloģijas, ko Zeidls aizsāka pērnā gada Kannu festivālā ar skandalozo filmu Paradīze. Mīlestība, turpināja Venēcijas festivālā ar - Paradīze. Ticība un noslēdz ar Paradīze. Cerība, centrā ir trīs vienas ģimenes sievietes. Triloģijas pirmās filmas stāsta par divām māsām piecdesmitgadniecēm - vitālu dāmu, kas dodas erotiskās izpriecās uz Keniju (Mīlestība), eksaltētu ticīgo, kuras mīlestība ir vērsta uz Dievu (Ticība). Noslēdzošās filmas varone ir pirmās meita - apaļīga tīne, kura ir aizsūtīta uz diētas nometni bērniem ar liekā svara problēmām. Te viņa iemīlas ārstā - par sevi gadus četrdesmit vecākā vīrietī. Kritika šo Zeidla filmu vērtē kā visklusāko no triloģijas darbiem - skandālu te nav, režisors, kurš vienmēr ir bijis nesaudzīgs pret savu varoņu vājībām un cilvēku dzimumu kopumā, tomēr atceras, ka filmas varoņi ir nepilngadīgi bērni, tālab jaunās meitenes mīlestības «cerība» nepārkāpj tīnes fantāziju un iedomu robežas. Kā parasti ikvienu no Zeidla filmu kadriem var pārvērst fotogrāfijā un likt pie sienas. Tas arī ir izdarīts Berlīnes izstāžu zālē C/O, kur līdz martam skatāma Zeidla fotogrāfiju izstāde (Paradīze. Mīlestība, Ticība, Cerība). Svētdien par ļoti apmeklētu notikumu kļuva paša Zeidla veidotās grāmatas prezentācija un performance, konfrontējot viņa grāmatas bildes/filmu kadrus un šīs filmas neredzējušo cilvēku viedokļus, kā arī projicējot to visu uz ekrāna.
P. S. Pirmdien pirmo no saviem trim seansiem piedzīvoja arī Latvijas pārstāve Berlinālē - Jāņa Norda Es mīlu tevi, mamma!