Kaut gan nereti kardināls Pujats tiek apsmaidīts par viņa viedokļa izpaudumiem, var pieņemt, ka Latvijas Katoļu baznīcas bijušā vadītāja izteikumi par presi liekas simpātiski daudziem.
Pujata kungs un viņa domubiedri vispirms presei pārmet negatīvismu: sliktas ziņas vien, un meklē lētas sensācijas. Pirmkārt, šim pārmetumam, neieslīgstot pašattaisnojošos tekstos, ka publika jau pati prasa utt., varētu likt pretī, ka tik traki jau nav. Ir jau arī kultūrai veltīti darbi, masu mediju iesaistīšanās labdarības akcijās u. c. Otrkārt, labo ziņu politikas un pārvaldes jomā būtu vairāk, ja amatpersonas pašas mācētu par to pastāstīt. Piemēram, nešaubos, ka tiek pieņemti valstij vajadzīgi lēmumi un likumprojekti, bet vismaz tagad to autoriem ir jārēķinās, ka prese nespēj izburties cauri likumprojektiem un citiem dokumentiem tā, lai saprastu, kas tieši to pieņemšanas gadījumā mainīsies uz labo pusi. Paskatieties kaut uz likumprojektiem Saeimas un valdības interneta mājaslapās - tikai «speciem» saprotamo pantu un normatīvo aktu nosaukumu uzskaitījums, kas paredz citu pantu un aktu priekšzināšanas. Ja amatpersona ir veltījusi laiku, lai iedziļinātos kādā jautājumā, tad šī amatpersona ir īstais cilvēks, lai presi par to informētu. Protams, var atcirst, ka mēs jau šīs labās lietas nepublicētu, tādēļ nav vērts pūlēties. Tomēr es nebūtu tik pesimistisks.
Ja runājam par Pujata apgalvojumu, ka prese nejūt atšķirību starp brīvību un visatļautību, tad arī šajā gadījumā, šķiet, nav tikt traki. Visatļautība varētu būt neaicināta jaukšanās cilvēka privātajā dzīvē - nu, dažbrīd grēkojam, tiesa. Vēl visatļautība varētu būt apzināta kaitēšana savai valstij, teiksim, kara situācijā noplūdinot informāciju, kas var novest pie līdzpilsoņu nāves. Kas vēl? Iespējams, ir cilvēki, kuri ar visatļautību saprot preses gatavību spriedelēt par visu, kaut vairojot blēņas. Nu, tā vairāk ir kvalitātes problēma, nevis visatļautība. Ir taču arī draņķīgi mūziķi vai rakstnieki, kuri mums krīt uz nerviem, tomēr nevar teikt, ka viņu rosīšanās ir visatļautība.
Savukārt Pujata kunga tēzi, ka prese Latvijā grāvusi ģimeni, gribētu papildināt, ka ne mazāk lieli nopelni šajā ziņā ir valstij ar tās politiku.
Pujats aicina sakārtot presi «uz pozitīva viļņa». Kurš nosaka, kas ir šis vilnis? Politiķi? T. s. oligarhi? Kardināls iesaka «norobežoties no negatīvām vērtībām». Vai dieviņ, tad jau neviens vairs par politiku un mūsu labiešiem nemaz vairs nerakstīs...
Ja nopietni, preses «negatīvisma» pretinieki laikam uzskata, ka preses pilsoniska attieksme būtu labākas nākotnes (kā - elites?) vārdā netracināt cilvēkus. Nav problēmu! Lai elite dara mazāk cūcību, un tā dumjā prese, kas neko citu nemāk, pati iznīks.