Kāpēc Mariju Stjuarti iestudē tagad?
Tāpēc, ka vienā teātrī ir Vāne (Elīna) un Puķe (Ieva). Bet arī vara ir aktuāla tēma. Elizabete nav ļauna, bet ko viņa, nabadzīte, lai dara, ka ir karaliene? Klasika ir vajadzīga gan publikai, gan aktieriem. Mēs faktiski esam vienīgais kultūras centrs rajonā, var teikt - Vidzemē, ja neskaita Rīgu. Ir svarīgi, ko mēs dodam skatītājiem. Arī pie tingeltangeļiem pierod. Ne velti saka - nopietnajā mūzikā vajag darbu klausīties vairākas reizes, lai iepatiktos. Es aizgāju līdzi fāteram uz Fausta bojāejas pirmizrādi Operā. Nepatika. Otrreiz - jau nekas. Trešo reizi ļoti iepatikās. Ar teātri tas pats. Kāpēc Valmierā ejošākā ir klasiska - Čehovs, Šekspīrs, tagad Šillers? Tāpēc, ka Valmierā bija remonts un teātris braukāja apkārt pa mazām vietiņām. Skatītāji nāk, režisors var rādīt, ko uzskata par labāku. Parasti, ja var izvēlēties, rāda labāko. Rezultātā nesen Valmierā iestudēja vienu muļķīgu komēdiju. Dailē skaitītos kases gabals, mums publika nenāca. Ar to varam lepoties.
Teātris izaudzināja skatītāju?
Pats izauga. Tas, ka esam apzināti audzinājuši, ir pļāpas. Bet, lai izklausītos smuki, var teikt, ka skatītāji auga kopā ar teātri.
Kas, tavuprāt, notiks tuvākajos gados?
Teātrī? Domāju, teātrī būs labāk nekā ārpusē. Ir vesela čupa jauno, izskatās talantīgi. Kā jau jaunībā - meklē jaunus izteiksmes līdzekļus. Viens atrod, otrs ne, bet pēc pāris gadiem, kad viņi būs paaugušies, latviešu teātra līmenis celsies. Pašreiz vecie noveco, vidējie neko īpaši prātīgu nevar izdarīt.
Tā bija nejaušība vai likumsakarība, ka ilgi Latvijas teātrī nebija jaunas režisoru paaudzes?
Domāju - likumsakarība. Man liekas, ka pasaulē viss ir likumsakarība. Piemēram, krievu kultūrā. Cilvēki raksta, komponē, bet nekā. Un pēkšņi - Musorgskis, Čaikovskis, Rahmaņinovs, Borodins, Rimskis-Korsakovs... Gan talanti, gan netalanti dzimst ne pa vienam, bet čupās.
Tu jau kādu laiku iestudē izrādes par varu un tās attiecībām ar laiku. Kurā brīdī atmodas ideāli sevi kompromitēja?
Pats stāvēju Daugavmalā. Godīgi runājot, domāju, tur nebija ideālu, bet gan tas, ka tiks vaļā no padomju iekārtas. Ideālus neviens neizvirzīja, un, liekas, taisni tur bija politiskā kļūda. Politiķi domāja, ka viss pats no sevis nokārtosies. It kā tirgus viens varētu pasauli regulēt! Pagājuši divdesmit gadu, un redzam, ka nekas no sevis nav noticis. Domāju, ka jau pirmā valdība kā Iļja Muromietis nonāca krustcelēs un aizgāja pa nepareizo taciņu. Rezultātā tauta ir pusbadā, parādos, bet Šlesers, Šķēle un kompānija dzīvo cepuri kuldami, kaut nerādās, ka ar pašaizliedzīgu darbu būtu tos miljonus nopelnījuši.
Latvijā ilgi runāja, ka viss, kas slikts, ir padomju mantojums. Tā ir?
Daļēji. Daudzos veidos padomju smaka joprojām jūtama. Ko var gribēt, ja Saeimā liela daļa ir bijušie padomju darbinieki? Bet ne jau tas vien. Vainīga arī mentalitāte. Paskaties uz Grieķiju - ielas pilnas. Mums pa divdesmit gadiem vienu logu Saeimā izdauzīja. Pārmest ko ir grūti - tomēr septiņsimt gadu verdzībā veido raksturu. Augstākais, ko latvietis varēja sasniegt, bija vagars. Turklāt Latvijā ir harmoniska daba. Tas rosina miermīlību. Negribas kauties.
Harmonija kā universāls princips nav derīga?
Ja vajag taisīt revolūcijas, nē. No otras puses, latvieši estētiski ir ļoti apdāvināti. Ja salīdzina, cik Latvijā mākslinieku, cik - Anglijā vai Amerikā, izrādās, ka ļoti daudz. Turklāt ārkārtīgi augstas klases, nelaime tikai tā, ka nav zināmi ārzemēs. To, ko, piemēram, Kārlis Zariņš prozā sasniedzis, reti kāds XX gadsimtā ārzemēs izdarījis. Rīgas grupa. Dainas. Estētiski vērtība nav mazāka kā haikām. Kaut gan, ja tulko, diez kas prātīgs nesanāk. Kā jau ar katru tulkojumu. Tā pati Marija Stjuarte... Lieta nogāja līdz histērijai - aktieri bļāva, ka šitādus tekstus nevar izrunāt. Taisnība ir. Šilleram, protams, ir romantisks pacēlums, bet vāciski var normāli runāt. Raiņa tulkojums ir tukšāks. Rainis, protams, ir Rainis. Viņa lugās pret valodu nav nekādu iebildumu, dažu gabalu var lasīt ar baudu. Bet nevajag aizmirst, ka Kastaņolā viņš dzīvoja trūkumā. Negribu teikt, ka haltūra ir apzināta, bet naudu vajadzēja ātri. Esmu arī pārliecināts, ka Aspazija bāzās iekšā. Viņa jau pat Jāzepā un viņa brāļos vienu otru gabaliņu uzrakstījusi. Tulkošanā, domāju, viņa mīļoto vīrieti vispār atbrīvoja no darba. Bet Aspazijas latviešu valoda ir par daudz puķaina. «Šim rozīte, tam rozīte, Vadonim pilnu klēpi»...
Ja runājam par Vadoni...
Principu dabā var redzēt uz katra soļa. Bet nevajag to pārvērst par muļķību. Godīgi sakot, ja Ulmanis nebūtu puču iztaisījis, būtu tādi pat sūdi kā tagad. Varbūt pat lielāki. Bet sākās absurds, jo latvietis paliek latvietis: vajag piesmērēties, lai, ja mani pērs, sit maigāk. Mazpulcēni viņam puķes meta ceļā, beigās izdomāja vēl Vadoņa krēslu, kur viņš viens sēdēja. Ulmanis izskatījās komiski, muļķīgi, un nelaime bija, ka pats to neapjēdza... Viņš jau arī bija cilvēks, ja visu laiku stāsta «tu esi ģēnijs, Vadonis», dabīgi, galva nojūdzas.
Mani pārsteidza Atdzimšanas dziesma. Tavs tēvs patiešām ticēja?
Ticēja. Ulmaņa vēl nebija, kad Roberts Kroders literatūras vēsturē rakstīja par vadonisma principu. Bet Atdzimšanas dziesma gan bija haltūra. Naudu visiem vajag. Ideja radās sabiedrisko lietu ministram Bērziņam. Tā ministrija bija tas pats, kas padomju laikā Propaganda un aģitācija. Iesaistīja Munci. No režijas viedokļa Atdzimšanas dziesma tiešām bija šedevrs. Muncim bija ķēriens uz masu pasākumiem. Pirmajā rindā dāmas gandrīz paģība, kad zobenus vicinādami kavalēristi uz zirgiem jāja garām. Bet tekstā nekā prātīga nebija.
Tas nospēlēja lomu attiecībā uz Sibīriju?
Domāju, ka čeka saputrojās. Ja es būtu Staļins, Lācis vai kaut kas tamlīdzīgs, dabiski, ka no dvīņubrāļiem vajadzēja izsūtīt Artūru, nevis Robertu. Faktiski - abus vajadzēja sūtīt, bet, ja jāizvēlas, pirmo, protams, Artūru, jo viņš bija politiķis. Fāteram, izņemot Atdzimšanas dziesmu, nekādu grēku nav. Tai naktī, kad mūs aizveda, Artūrs bija pie mums. Viņš baidījās, ka ņems ciet, un mājās neuzturējās. Tas bija humors - ienāk čekisti, Artūrs stāv. Čekists prasa - kas jūs tāds? Artūrs parāda pasi. V našom spiske ņet (mūsu sarakstā nav - krievu val.). Viņš palika. Pēc tam vagonā bija tāds, var redzēt, strādnieka cilvēks. Viņš bija Ozoliņš. Nama īpašnieks, ko, protams, gribēja izvest, arī bija Ozoliņš, tikai kā nama īpašnieks, protams, dzīvoja beletāžā, bet strādnieks - pirmajā stāvā. Čekistiem bija slinkums uzkāpt augstāk. Vārdi bija līdzīgi -Artūrs, Aivars vai tamlīdzīgi. A iznāca, viss kārtībā. Šitādas putras bija bez gala. Sibīrijā daudzi nesaprata, kāpēc tur nonākuši. Vienmēr blakus bija bijis kāds, ko no padomju viedokļa vajadzēja izsūtīt, bet kas palika mājās.
Sibīrijas pieredze ir ietekmējusi to, kāds ir tavs teātris?
Dabiski. Neesmu dusmīgs, ka mani aizveda, jo dzīves pieredzi, kādu tur dabūju, nekur nebūtu dabūjis. Esmu vismaz palicis dzīvs. Es noteikti būtu iestājies vācu armijā. Vai nu krievi būtu nošāvuši, vai vācieši.
Bēdu stāsti jau bieži ir pārspīlēti. Šausmīgi bija pirmos trīs gadus. Lēģeros bija cita runa, bet mēs bijām izsūtījumā pie Ledus okeāna. Zivis rija, cik grib, brieža gaļas, cik grib, maizes, cik grib. Sviestu un konservus sūtīja amerikāņi. Šņabi nesūtīja, bet spirtam pielej ūdeni, iznāk tāds šņabis, ka turies. Pēdējos desmit gadus dzīvoja tīri lustīgi. Briesmas bija sākumā. Pirmajos trijos gados puse apmira. Rajonā, kur bijām, bija trīs izsūtīto grupas - latvieši, Ļeņingradas somi un Pievolgas vācieši. Pirmajos bada gados somi izmira visi, vācieši - puse, latvieši - apmēram ceturtā daļa. Palīdzēja Ulmaņa maize. Vāciešiem Pievolgā bija savi kolhozi, kur, salīdzinot ar krieviem, bija kārtība. Viņi bija vairāk paēduši, ilgāk varēja noturēties. Tie, kas Ļeņingradā bija kara laikā, tur bija pusbadā. Piecpadsmit gadu Sibīrijā atstāj iespaidu. Bet nevaru teikt - pozitīvu vai negatīvu. Tur redzēju visu, ko no cilvēka var redzēt, - gan labu, gan nelabu. Tā ir vērtība. Tā kā - melns un balts ir ļoti jauki, bet, kā zināms, nekad nav tīra melna vai balta krāsa. Bet katram gribas, lai viņu pažēlo, un atmiņās ienāk pārspīlējumi. Tā ir latvieša dabas nesmukā puse. Pozitīvais latvieša ideāls ir Kaķīša dzirnavās.
Tas ir latvieša ideāls?
Tā ir kvintesence latvieša gaišajam skatienam. Nepretošanās. Jēzus arī ir teicis - ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez otru. Grūti pateikt, kā labāk. Kā Hamletam: «Vai ciest tās netaisnības, ar ko mums uzbrūk saniknotais liktenis, vai griezt krūtis pretim moku jūrai?» Vai labi, ka divdesmit gadu ciešam, ka ar mums cūkojas? Vai labāk kā Grieķijā? Bet cik tur nogalināti? Tāpat ar Ulmani. Vai tas bija pareizi, ka viņš nepretojās? Bija filma, šausmīgi naiva, par to, kas būtu, ja būtu pretojušies. Iznāca, ka krievu armija atkāpjas, Amerika nāk palīgā... Protams, tā nebūtu. Staļins būtu visus nožmiedzis. Bet jebkurai rīcībai var atrast pamatu - gan lai to nosodītu, gan lai slavētu.
Ir kādas lietas, kurām divas puses nevar ieraudzīt?
Teorētiski nav. Uz vecumu cilvēks mainās, viss, kas notiek, tiek uztverts kā teātris. Es pats gandrīz nepiedalos. Ja man būtu divdesmit gadu mazāk, varbūt stāstos kādā partijā, tagad man tas liekas komiski. Reizēm, protams, arī bēdīgi, jo cieš nācija. Arī zeme cieš. Nav jau vairs Latvijas. Cilvēki vēl it kā nav nopirkti, bet zeme... Varbūt kāds mazs gabaliņš uz laukiem kādai tantei vēl pieder. Viss.
Tu teici, ka skaties uz visu kā no malas. Dzīvo teātrī, no tā maz ej laukā...
Nekāda vaina. Tas, ka neredzu izrādes Rīgā, mani neuztrauc. Režisorus pazīstu. Lai saprastu izrādes stilu, pietiek ar to, ko parāda 100 g kultūras. Teātri aktīvi skatos septiņdesmit gadus. Apnīk. Valmierā vēl labprāt skatos, bet aiz koleģiālas intereses. Nav tā, ka man dikti gribētos teātri. Labāk skatos Domburu. Padomju laikos visi priekšnieki bija iemācījušies šito stilu - atbild kaut kur pa gaisiem un mākoņiem. Klasika ir Hruščovs - viens no amerikāņu slavenākajiem žurnālistiem uzdeva viņam jautājumu, kāpēc Krievijā nevar brīvi dabūt žurnālu Amerika. Hruščovs atbildēja: «Kāpēc jums ir bezdarbs?» Marijā Stjuartē arī ministrs prasa Elizabetei, kad beidzot Marijai galvu cirtīs nost? Elizabete, tā vietā lai atbildētu jā vai nē, saka: «Kas ir cilvēks?» Laikam visiem priekšniekiem tas iegājies.
Vara diktē īpašu psiholoģiju, vai arī katrs cilvēks ir individuāls gadījums?
Vara samaitā cilvēku. Jebkuru. Vislabākais cilvēks sāk skatīties no augšas uz leju. Bet, ja tu uz cilvēku skaties no augšas, liekas, ka esi kamielis, kamēr viņš - pelīte. Tu vari būt inteliģents, gudrs. Ja Kantu ieliktu par priekšnieku, man liekas, viņš arī samaitātos. Tas pats Ulmanis. Mutere Pirmā pasaules kara laikā bija dzīvojusi ar viņu pretējās durvīs. Viņa stāsta - omulīgs, lādzīgs, dziļākā būtībā kautrīgs cilvēks. Kā viņu iecēla par Ministru prezidentu, acīmredzami samaitājās.
Ko tu domā par vēstures interpretāciju teātrī pēdējos gados?
Vadonī redzama tikai viena krāsa. Ar Lāci tas pats. Ne jau nu Lācis bija tāds briesmonis, nekā. Jautājums - vai tie, kas tagad bļauj, Lāča vietā nebūtu parakstījuši? Ja neparakstītu, nošautu, un visi rakstītu, ka Lācis bija varonis. Tagad - tautas nodevējs. Normāls cilvēks. Katram ir bail no nāves, un viņš bija jauns.
Piemēram, Sudrabkalns. Visi uzskata, ka viņa dzejoļi ir nodevība un cūcība. Bet tās ir bailes. Pirmajā padomju vasarā saglabāja no Ulmaņa laikiem principu, ka studentiem vajadzēja vasarā braukt lauku darbos, es braucu pie Munča lasīt grāmatiņas. Vienā dienā bija atbraucis fāteris un Sudrabkalns. Sēž pie klēts uz trepītēm un spriež, cik pretīgi, ka pa Rīgas ielām staigā krievu purni. Pēkšņi pastnieks ar pavēsti Sudrabkalnam - jāierodas Padomju Latvijas redakcijā. Sudrabkalns bija pilnīgi pārliecināts, ka viņu tur gaida čeka, atvadījās no visiem, kā uz mūžu aiziedams. Otrā rītā parādījās raksts Sarkanās rozes Vērmaņdārzā. Sudrabkalns bija smalks cilvēks, inteliģents, patīkams, bet bailīgs. Ko viņam pārmest? Tādu cilvēku, kuriem ne no kā nav bail, nav.
Tev ir kādi darbi, ko uzskati par kompromisu?
Vai dieviņ, visa dzīve sastāv no kompromisiem. Nekad neesmu bijis principu cilvēks, vienmēr esmu pakļāvies tam, uz kurieni mani stumj. Ļoti reti bijuši gadījumi, kad ilgi esmu domājis, darīšu tā. Esmu fatālists.
Tas nozīmē, ka esi gājis arī pret savu pārliecību?
Man nekādas pārliecības nav. Principu nav. Es pat būtu spējīgs nogalināt. Zinu vienu cilvēku - ja mēs abi stāvētu uz klints, apakšā būtu akmeņi un es zinātu, ka man par to nekā nebūs, es viņu būtu nogrūdis.
Mākslā?
Nevajag sūdīgu mākslu taisīt, tas arī viss. Normāls mākslinieks vienmēr centīsies darīt lietas tā, kā viņš saprot. Bet tas nav princips. Vienkārši - ja es redzu pasauli kā reālistisku bildi, es gleznoju reālistisku gleznu. Ja es redzu abstraktu, gleznoju abstraktu. Ja man garšo kotletes, ēdu kotletes.
Un ja neļauj?
Ja gribas ēst, ēdu ko citu. Mākslā arī. Meklēja materiālu, lai nebūtu slavināšanas. Bet neteikšu, ka tas būtu princips. Drīzāk vēlēšanās iekniebt iekārtai. Visasāk to Latvijā darīja Šapiro.
Kas ir tavas režijas autoritātes?
Pīters Bruks. Katrā ziņā no tā, ko esmu redzējis, Bruks ir man vistuvākais uztveres ziņā. Latvijā... Autoritāte nozīmē, ka es gribētu līdzīgi strādāt. Varbūt kādās divās Šapiro izrādēs man bija sajūta - gribētos tāpat. Nekrošus uz jautājumu, kas ir galvenais režisora darbā, pareizi teica: galvenais nošpikot tā, ka neviens nepamana. Neko jaunu izdomāt nevar. Reizēm nāk smiekli, ka kritika vai skatītāji saka - jaunums. To jaunumu es trīs reizes pa sešdesmit gadiem esmu redzējis. Attīstība iet pa spirāli, un, ja ilgi dzīvo, «jaunais» ir redzēts jau bērnu dienās. Visa tā šļura beigsies ar to, ka Eiropas telpā ienāks Āzija. Ja skatās, kas notiek Eiropā, - senā Roma. Gladiatoru cīņas ir, tikai ekrānos, prostitūcija ir, laulības jūk, korumpēti ierēdņi ir vairāk, nekā vajag. Mēs izmirsim. Neko nevar darīt.
Rietumu kultūra ir dzīvot nespējīga?
Deģenerēta. Paskaties, ko teātros iestudē. Padomju lugas, veco klasiku, pārstrādā romānus. Nav nekā jauna, ko vajadzētu un gribētos iestudēt. Attīstās tikai tehnika, bet arī tikai tik, lai cilvēkam palīdzētu izlaisties, zaudēt jebkādas spējas smadzenes kustināt.
Renesanses personības kultūrā šobrīd ir iespējamas?
Iespējamas, bet nav redzētas. Redzi, ir jau vēl kas - es varu piedzimt par ģēniju, bet, ja es visu mūžu pavadu, govis ganot, neviens to neuzzinās. Šitā ļoti daudz ģēniju aiziet bojā. Bet arī laiks, man liekas, nav tāds, kad dzimst ģēniji. Ja sev par mērķi izvirza mājiņu un jaunāko televizoru, nav laika ne par ko citu domāt. Nav šodien estētisko ideālu.
Cik lielā mērā, tavuprāt, esi piepildījis savu potenciālu?
Velns viņ' zin'. Uz pusi varbūt.
Tas ir daudz vai maz?
Tas, domāju, nav maz. Zolā ir romāns Daiļrade, kur centrā gleznotājs, pasaulslavens, bagāts. Viņš pakaras, jo nevar uzgleznot to, ko redz. Un tā ir. Neviens nevar iztaisīt tādu izrādi, kā redz. Var iznākt smuki, pat ģeniāli, bet nekad ne tā.