Pieklājīgi noformētais izdevums, ar pseidoputekļiem pārklāti ābola pusītes un ābeļzieda attēli uz grāmatas vāka, un vācu rakstnieka Martina Valzera atziņa «Ābolu sēkliņu garša ir baudījums» grāmatas aizmugurē rada to «parastā» koptēlu, kurā iemieg jebkādas neparastā un dīvainā gaidas (vismaz man), turot rokā jaunu grāmatu (vismaz daiļliteratūras darbu).
Vācijā šobrīd pēc romāna motīviem top arī filma. Rakstniece, tiekoties ar lasītājiem Grāmatu svētkos, bija atklāta un teica, ka par šo faktu «nav pārāk laimīga».
Krišana un aizmiršana
Aprunājušies par šodienas vāciešu lasīšanas paradumiem un citiem krikumiem, mēs, protams, vispirms nonākam pie ābola - viena no galvenajiem «varoņiem» Katarīnas Hāgenas darbā, kas uzsvērti likts gan romāna virsrakstā, gan ik pa brīdim parādās darbojošos personu rokās, mutē un prātojumos. «Jo man tie garšo. Tie ir izplatīti, ir uz galda gandrīz katrā mājā un nav eksotiski. Tā ir arī ļoti sena Eiropas kultūras daļa, sākot ar Ādama un Ievas stāstu un grieķu mītu par Persefoni,» saka Katarīna Hāgena. Labi, lai paliek tie āboli, bet par ko ir stāsts? «Tas ir par krišanu. Par krišanu kā par aizmiršanu.» Krišana ir romāna kulminācijas punkts (izkrītot cauri ziemas dārza stikla jumtam, iet bojā galvenās varones māsīca), bet attiecības starp atcerēšanos un aizmiršanu ir visa romāna vadmotīvs. «Cilvēki cenšas aizmirst. Katram ir savs stāsts par to, ko viņš cenšas aizmirst. Un romāna darba nosaukums bija Grāmata par aizmiršanu.» Arī pati Katarīna Hāgena romānā atskaņo savas atmiņas - emocionāli visai aktīvais nams, kurā risinās gandrīz visa romāna darbība (šo namu romāna sākumā no tikko mirušās vecmāmuļas manto stāsta galvenā varone), ir viņas bērnības atmiņu rekonstrukcija; māja ar visām ābelēm atrodas Vācijas ziemeļos.
Mārketings nevar visu
Tieši atmiņas, to funkcija un veiktspēja cilvēka prātā, arī no atmiņām izrietošās konsekvences Katarīnu Hāgenu nodarbinājušas romāna tapšanas laikā. Kopumā šis darbs viņai aizņēmis aptuveni sešus gadus (pārdomās) un dažus mēnešus (rakstīšanā). Un ar atmiņu koncepta vitalitāti viņa pati skaidro savas grāmatas lielos panākumus. «Varbūt tas palīdz lasītājam pašam tikt klāt savām atmiņām.» Katarīna Hāgena ir pārliecināta, ka mārketings (un Vācijas milzīgajā grāmatu tirgū tam patiešām ir jūtams svars) ir tikai piedeva labam tekstam, jo «tu vari pārdot noteiktu grāmatu daudzumu ar agresīvu mārketingu, varbūt pat 10 tūkstošus kopiju, bet dienas beigās lasītājs tomēr izdara secinājumus un bez laba teksta arī tirdzniecība apstāsies». Un labam tekstam, viņasprāt, ir jābūt «patiesam», arī tādam, «kas tapis iekšējas nepieciešamības dēļ, nevis tāpēc, ka kāds izdomājis būt rakstnieks, piemēram, bērna kopšanas atvaļinājuma laikā».
20 valodās, izņemot angļu
Ir mazliet dīvaini, ka teksts, kas kopš 2008. gada ir tulkots korejiešu, somu, itāļu, igauņu, latviešu, spāņu (divi izdevumi), portugāļu, ebreju, lietuviešu, serbu, čehu, franču, norvēģu, nīderlandiešu un horvātu valodā, nav lasāms angliski un krieviski. Angliski runājošo publiku vācu autoram iekarot esot ļoti grūti, tirgus konkurences dēļ ir visai noslēgts. Taču jau tuvākajā laikā Ābolu sēkliņas būšot arī angliski, grāmatai jau atrasts izdevējs (Atlantic). Arī krievu izdevēji esot bijuši ieinteresēti, bet pagaidām vienošanos panākt nav izdevies. Rakstniece ir no sirds pārsteigta, uzzinot, ka internetā atrodams viņas grāmatas fragments, ko dažādās versijās kāds pārtulkojis krieviski. Jauniem autoriem Katarīna Hāgena iesaka nedomāt par savu mērķa auditoriju. «Tev jāgrib izstāstīt un arī pašam izlasīt šo stāstu. Es nekad nedomāju par auditoriju rakstīšanas laikā. Tāpēc arī biju visai pārsteigta par grāmatas panākumiem, arī izdevējs bija pārsteigts. Jo sākumā domāju - man ir gana liela ģimene, daudz radinieku, gan jau tie grāmatu lasīs. Un tikai vēlāk palēnām pieradu pie domas, ka šo tekstu lasa daudzi, arī ārvalstīs.»
Lai arī Ābolu sēkliņas ir Hāgenas pirmais romāns, tā nebūt nav viņas pirmā grāmata - 2006. gadā izdots viņas darbs Ko jūras bangas vēsta. Jūras ceļš cauri Ulisam, vēl agrāk izdots viņas studiju laika pētījums par Džeimsa Džoisa Ulisu. Džoisa pētīšana ir kļuvusi par vienu no maniem dzīves balstiem.» Šobrīd gandrīz pabeigts viņas otrais romāns, kurš tikšot izdots šoruden. Vai pēc viena labi pārdota teksta autors Vācijā var atļauties būt tikai rakstnieks? - «Jā,» viņa īsi atbild. Pirms Ābolu sēkliņu panākumiem? - «Nē.» - Jo daudz lasītāju savā dzimtajā valodā «iekustina» publiku arī citās valstīs, un, ja tā notiek, visuvarenais tirgus attiecību likums ļauj tekstu sacerētājam būt pamatdarbā rakstniekam. Bez nekādiem valsts atbalstiem - uz tiem Vācijā varot cerēt vienīgi jaunie autori.
Šķiet, spilgtākais iespaids par šogad Grāmatu svētkos pirmoreiz apciemoto Latviju Katarīnai Hāgenai turpmāk saistīties ar jautājumu, kuru agrāk par grāmatu viņai neviens nav uzdevis. «Tas ir dīvaini, ka tieši šeit, Latvijā, man divi cilvēki uzdevuši jautājumu, uz kuru agrāk nav nācies atbildēt: vai no šodienas skata punkta jūs šo grāmatu rakstītu savādāk? Šķiet, tas tāds latviešu jautājums, vai ne? Kā gan to varētu skaidrot?»