Arguments «vajadzīgs cita veida skolotājs» ir no tās pašas sērijas kā «vajadzīga cita veida valdība». Nenoliedzami: jo labāka valdība, jo lielākas cerības, ka mums labāk klāsies, un - jo prasmīgāki skolotāji, jo labāki audzēkņu rezultāti. Tā kā reti kurš apmierināts ar reālo rezultātu, rodas sajūta, ka bērni, viņu vecāki, skolotāji, izglītības politikas veidotāji un naudas dalītāji katrs dzīvo uz atšķirīgām planētām, kuru starpā ir nepārvaramas saziņas problēmas.
Un tā vien šķiet, ka vajadzīgi kādi pārcilvēciskām spējām apveltīti marsieši, kas visos līmeņos spētu apburto loku pārraut, jo mūsu zemē gudri un varoši ļaudis nedzimst un amatos nenonāk. Teiksit - nav tiesa. Protams. Tikai darbs valsts pārvaldē vai izglītības sistēmā ne visiem talantīgākajiem un gudrākajiem šķiet īpaši iekārojams. Vajag milzīgu misijas, mērķa un pienākuma apziņu, lai izvēlētos saņemt vairākas reizes mazāku atalgojumu (salīdzinot baņķieru un ministru vai uzņēmumu vadītāju un skolotāju ienākumus).
Uz marsiešiem nav ko cerēt, tāpēc būs vien jāizlīdzas ar tiem patriotiskajiem entuziastiem, kas pie nemitīgi mainīgajiem un neskaidrajiem nosacījumiem tomēr vēlas ziedoties savu līdzcilvēku bērnu labad un izvēlas skolotāja profesiju.
Ja gribam ģeniālākus pedagogus, savas pelēkās šūniņas jāsāk kustināt, pirms metam vēlēšanu biļetenu urnā vai vairāmies no iesaistīšanās politikā, lai to mainītu.