«Paklau, nav labi smieties, bet izklausās pēc anekdotes - Kļavis uz līdzenas vietas salauž kāju un tāpēc uzraksta pat ne romānu, bet milzīgu triloģiju.»
Būtiski, ka nu jau četru romānu cikla Viņpus vārtiem noslēguma grāmatā, kur (ja ticam anotācijai) «daudzās dažādos laikmetos aizsāktās sižetiskās līnijas beidzot sasienas ciešā mezglā», Kļavis izrādās atmaskots, kā šo pašu stāstu glabājis dārgā rezervē: romānā viņš vienkopus savij īstenību un fikciju, vēsturi un literatūru, un, atsaucoties uz jau pieredzētu mistificētu tikšanos ar paša iedzīvinātajiem tēliem, reālais sākums saslēdzas ar fiktīvo noslēgumu:
«Pēc diviem gadiem kādā no decembra pēdējām dienām, krītot uz līdzenas zemes, tieši tajā pašā vietā, kur mēs bijām tikušies toreiz, Jaungada naktī, es salauzu kāju. ..Jauno gadu es sagaidīju slimnīcā, bet, atgriežoties mājās, toziem man rakstīšanai bija laika atliku likām, jo ar ieģipsētu kāju laukos nekur tālu nevarēja tikt. Un tikai pēc tam, kad sāku rakstīt, sapratu, kāpēc viņi grib tikt projām un kāpēc nevar aiziet, pirms kāds par viņiem uzrakstījis.» (425. lpp.)
Rakstnieks nav vēsturnieks
Kļavis ir klasiķis tai ziņā, ka apskaužami profesionāli ticis galā ar darbu, ko pats godprātīgi uzskata par klasisku vēsturisko romānu. Ar to es negribu teikt, ka šajā ziņā viņš dzīvojis kādās ilūzijās, kas būtu kritizējamas. Rakstnieks nav vēsturnieks, kas noskaidro, kā pa īstam bijis, un vispār arī vēsturnieks ir rakstnieks, ne vairāk; un no laika gala vēsturiskā romāna īstais uzdevums ir bijis vēstures pārrakstīšana tās pārradīšanas nozīmē. Atšķirībā no, piemēram, Jāņa Lejiņa Zīmoga sarkanā vaskā, kas tematikas ziņā ar Kļavja ciklu dažviet pārklājas (izpētes vērts ir alternatīvi traktētais bīskapa Alberta tēls), te klātesošs ir metanaratīva līmenis, proti, stāstnieks ir klāt un zina, ka stāsta, sevi kā stāstnieku ar visiem tā pienākumiem un atbildību apzinādamies. Kad liktenīgajā tikšanās reizē tēli uzstāj, lai stāstnieks par viņiem uzraksta, domas dalās - rakstīt patiesību vai drīzāk tikai to, kas zināms, lai tukšumus rakstītājs aizpilda pats. Beigu beigās tikai tad, kad viss ir pilnestīgi piedomāts un izdomāts kā iespējams, tēli top atsvabināti un beidzot «tiek projām». Kā minētajā intervijā saka Kļavis: «(..) romānā notiek tas, kas loģiski ir pilnīgi pieļaujams.» No otras puses, tamlīdzīga atvēle lieliski sasaucas ar kura katra lasītāja uzdevumu. Kopš XX gadsimta vidus ir spēkā lasītāja reakcijas teorija, kas atzīst, ka ikkurš teksts ir kā tīkls retām acīm, kas jāaizpilda katram pašam. Vēsturisks romāns šajā ziņā ir sevišķs uzdevums: ne velti Kļavis Ceļojošā cirka gūstekņus vēlējies papildināt ar klātliktām uzziņām, kam dokumentalitātes statuss daudz paliekošāks nekā visam autobiogrāfiskajam, ko autors ieklājis cikla tekstā.
Traks uzdevums
Kļavis būtu pētāms eksemplārs arī caur kultūrpolitikas prizmu: kā latviešu cilvēks pēdējos desmit gados dzīvojis/izdzīvojis, strādājot tik fundamentālu darbu, kas būtu pelnījis ne vienu vien doktora grādu? Interesenti gribēdami varētu dabūt zināt, cik tur pētnieciska darba, laika un pūļu, ko visu galā neieraudzīsi. Tāpēc jādomā par lasītāju, kas literatūras teorijā dažkārt dēvēts par «iedomāto lasītāju». Kļavja latiņa noteikti nav no zemajām: ja gribi pieslēgties, tev pienākas jēgt kaut ko par Latvijas kultūras un politisko vēsturi, tās interpretāciju un kontekstu. Tev jābūt ja ne zinošam, tad zināt gribošam, kāram strādāt klāt, lai aizpildītu paša tukšumus. Jo vairāk, ja gribi novērtēt mērogu - Kļavis ciklā Viņpus vārtiem iegleznojis gandrīz visu rakstu avotos iemūžināto Latvijas vēsturi, un tas šķiet traks uzdevums. Tik traks, ka ir visas iespējas piesieties, ka nepiesaukts vai greizi saprasts palicis šis vai tas, bet tikai tāpēc, ka skatpunkts - panorāmas skats - izaicina.
Es teiktu, ka tas ir tikums: gudrai grāmatai jābūt tādai, kas rosina un mudina visu ko pētīt tālāk, nevis būt izlasītai, aizmestai un aizmirstai. Vienlaikus, ja «mērķis nav ne nosodīt, ne attaisnot - vienkārši visiem iespējamiem līdzekļiem mēģinu viņus saprast» (AK, Karogs 2009/2), klāt nāk treniņš psiholoģiskajā reālismā: ko nozīmējis būt cilvēkam, kas attapies tas, kas ir, vēstures krustcelēs: XVIII gs. Rīgas rātskungs, XIX gs. atradenis vai XX gs. peripetijās iejauktenis. Kļavis jauc gardu kokteili: viņa arsenālā ir gan dokumentētas vēsturiskas personālijas, gan izjusti iedomu personāži, gan tādi pusdokumentēti ļauži, kas draud pagaist no piemiņas.
Ceļojošajā cirkā nez kāpēc spēcīgāk uzrunāja ne tik daudz ceļojošais cirks ar visiem tā gūstekņiem (te nu mēs esam, tā ka dažkārt atliek smieties vien, sak, kur citur liksies?), bet drīzāk metaforiskās pēdas, ko vējš mēdz izdzēst sniegā. Te vienkopus saslēdzas gan cikla pēdējā nodaļa (Vējš izdzēš pēdas sniegā), kur aizgājušo pēdas dzēš ja ne vējš, tad laiks, gan vēlme nesamierināties ar to, ka tas un tie, kas aizgājuši, ir prom uz visiem laikiem.