Šāds pēkšņs notikumu pavērsiens rada izbrīnu un neizpratni, kā arī liek uzdot jautājumus par iemesliem un, iespējams, dalītās atkritumu apsaimniekošanas biznesa interešu lobēšanu. Mēs, pārtikas industrija, joprojām esam pārliecināti, ka depozīta sistēma, kas veiksmīgi darbojas ārvalstīs, būtu labākais risinājums dzērienu iepakojumu savākšanai un apkārtējai videi, bet atteikšanās no ieceres to ieviest ir VARAM īstermiņa redzējums, kas nākotnē Latvijai var nozīmēt ES soda sankcijas par nespēju izpildīt noteiktus kritērijus atkritumu savākšanā.
Turklāt mums šobrīd ir svarīgi, lai atbildīgā ministrija pieņem gudrus lēmumus attiecībā uz pastāvošo dalīto atkritumu savākšanas sistēmu, kas neuzliktu papildu finansiālo slogu dzērienu ražotājiem, kā rezultātā varētu sadārdzināties produkcijas izmaksas. Pirmkārt, sabiedrības interesēs ir regulēt dalītās atkritumu savākšanas sistēmas tarifus, ko apstiprinātu atbildīgās institūcijas, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Otrkārt, būtiski būtu saglabāt līdzšinējās atkritumu savākšanas reģenerācijas normas pārtikas ražotājiem un tās nepaaugstināt, kas pretējā gadījumā nozīmētu papildu izmaksas gan ražotājiem, gan pircējiem.
Pieredze Igaunijā rāda, ka iepakojuma depozīta sistēma ir daudz efektīvāka par dalīto atkritumu vākšanas sistēmu, kas Latvijā darbojas pašreiz un paredz, ka atkritumu apsaimniekotājs veic iepakojuma savākšanu iepakotāja vietā. Igaunijā šīs depozīta sistēmas dati rāda, ka atšķirības savāktajā dzērienu iepakojumā gada laikā atšķiras pat astoņas reizes. Atsakoties no depozīta sistēmas, palielinās risks, ka var pieaugt dabas resursu nodoklis un samaksa par atkritumu apsaimniekošanu. Savukārt, ieviešot depozīta sistēmu, palielinātos savākto atkritumu daudzums - citu valstu pieredze rāda, ka otrreizējai pārstrādei tiek savākts pat vairāk nekā 90% izlietotā iepakojuma, jo iespēja atgūt naudu motivē iedzīvotājus nodot tirdzniecības vietās dzērienu iepakojumus. Ražotājiem depozīta sistēma ir svarīga, jo ļautu samazināt apkārtējās vides piesārņojumu, kā arī uzlabotu stikla pudeļu savākšanu un iespēju tās izmantot otrreizējā tirgū. Visbeidzot - iepakojuma apsaimniekošana ir ražotāju atbildība, un viņi par to jau šobrīd maksā speciāli izveidotu organizāciju ietvaros. Eiropas līmenī tiek palielinātas minimālās normas, kāds iepakojuma daudzums jāsavāc un jāpārstrādā, un droši par tā izpildi varam būt tikai tad, ja tiks ieviesta depozīta sistēma. Būtu tikai loģiski, ja mēs varētu izvēlēties, ar kādas sistēmas palīdzību pildīt savas saistības. Ja atbildīgās nozares ir vienojušās par depozīta sistēmu, ir veikušas sagatavošanās darbus un būtībā ir gatavas to ieviest pēc ārvalstīs pārbaudītas shēmas, tad neredzam pamatotu iemeslu, kāpēc šīs labās iniciatīvas dzīvē tiek kavētas.
*SIA CIDO Grupa pārstāve