Latviešu gleznotāju attiecības ar fotogrāfiju ir bijušas, maigi izsakoties, sarežģītas; to neapšaubāmi ietekmēja padomju sistēmā valdošais uzskats, kas XX gadsimtā bija pārvērties šizofrēniskā anahronismā - māksliniekam gan jāturas pie dabas studijām, tomēr viss jāfiksē «pareizi» tikai ar redzes atmiņu, un jebkādi precizējoši palīglīdzekļi tūliņ padarīs darbu «nemāksliniecisku». Gleznas šoreiz ir ne tikai veidotas «pēc fotogrāfijām» vai «iedvesmojoties no fotogrāfijām», tās savā ziņā identificējas ar fotogrāfijām, kas var būt gan fons lineāriem bērnu dienu kricelējumiem, gan daļa no uzgleznotas kolāžas, kurā ietilpst arī pasta zīmogu, lozungu u. tml. fragmenti. Fotogrāfija šai gadījumā ir dokuments, bet otas un krāsas - līdzeklis, kā dokumentu parādīt citiem.
Piesardzīgi gribētos minēt, ka šāda privāto arhīvu publiskošana radošā procesā ir kas vairāk par vientuļu izņēmumu - jāatceras kaut vai nesen galerijā Māksla XO notikusī gluži citas paaudzes mākslinieces Vinetas Kaulačas personālizstāde - bērnības atmiņu restaurācija, kur fokusā bija piemirstā retrostila Rīga ar sen neredzētajiem vēderainajiem autobusiem un 70. gadu modes tipāžiem. Arī virkne nesen izdotu grāmatu pretendē saglabāt XX gadsimtā piedzīvoto gan dokumentālā, gan daļēji dokumentālā un tīri literārā žanrā (Ata Klimoviča interviju krājums Personiskā Latvija. XX gadsimta stāsti, 12 rakstnieču stāstu krājums Mēs. XX gadsimts, abās Otrā pasaules kara frontes pusēs karojušo karavīru dienasgrāmatas (Divas) puses. Latviešu kara stāsti u. c.). «Mazie stāsti» vienkāršo ļaužu acīm var pretendēt uz jauniem skatpunktiem, bet diez vai uz vienīgo patiesību, «kāda tā ir». Kādu stāstu var izstāstīt Purmales arhīvs?
Darbiem nav konkretizējošu nosaukumu, tikai numuri; pieturpunkti ir anotācijā teiktais: piemēram, izstāde «...aptver laika posmu no XX gs. sākuma - glezna ar pasta zīmogu un autores vecmāmiņas adresi - līdz 1975. gadam, kad Līga Purmale parādījās uz latviešu glezniecības scēnas kā jauna glezniecības stila vēstnese». Galerijas pirmajā stāvā dominē bērnība - tālie un skarbie padomjlaiki ar rātnām skolniecītēm priekšautiņos, otrajā akcents pārvirzās uz psihedēliski košajiem 70. gadiem, veidojot paplūdušas, solarizētām fotogrāfijām līdzīgas ainas. Atmiņu «uzplaiksnījumi» nav hronoloģiski secīgi; tā «vorholisku» sietspiedi atgādinošais pašportrets ar senāko paaudžu saiknes liecību - vecmāmiņas bildi un adresi - ir ieguvis noslēdzošo 11. numuru.
Vai glezniecība ir piemērotākais medijs, kurā «kopīgot» (aizņemoties šo datortermina share diskutablo latviskojumu) personisko vēstures pieredzi? Kā jau savulaik konstatēja vācu filozofs Gotholds Efraims Lesings savā opusā Lāokoonts. Eseja par dzejas un glezniecības robežām, plastiskās mākslas (atšķirībā no literatūras) spēj komunicēt notikumus tikai viena īstā un izšķirošā mirkļa ietvaros, citādi skaidrības ziņā nav iespējams sacensties ar tekstu. Tomēr vizuālā darba priekšrocība esot tā spēcīgais acumirklīgais iespaids, kas savukārt nevar sacensties ar teksta pakāpenisko iedarbību. Purmales tēlotie mirkļi gan neliek domāt par kaut kā īpaši būtiska notikšanu vai arī to slēpj, drīzāk atgādinot fragmentāri noķertus esamības kadrus, kas apstādina laika ritējumu, bet galu galā neko citu kā noteikta laikmeta smaržu, auru vai izjūtu nepiedāvā. Tas ir zināms trūkums atmiņu pārcēlumam vizuālā formātā, toties izvairās no vārdisku izklāstu pļāpības un (varbūt) arī viennozīmības.