Bija paredzēts apskatīt arī Berhtesgādenes sāls raktuves, kas darbojas kopš 1517. gada. Dažās pazemes alās bija pabūts, bet raktuvēs? Kā tur dziļumā nokļūt? Gide kaut ko minēja - būšot tā kā lejup šļūkšana, kā kas. Mūsdienu tehnikas laikmetā? Nebija laika prātot, kad kādā saulainā decembra rītā mūsu autobuss jau pieripināja pie nelielas necilas celtnes burvīgā ciematiņā Alpu kalnu pakājē. Nepaspējām atjēgties, kad priekštelpā mūs jau ieģērba speciālos kombinezonos ar gaismas atstarotājiem. Lai raktuves ejās pustumsā nepazustu, mums paskaidroja. Šī ziņa uzdzina nelielu drebuli: nez vai vajadzēja...
Bailīgākie minstinās
Kad atvērās kādas durvis, mūs jau gaidīja tāds kā vilcieniņš, uz kura visi cits aiz cita cieši sasēdās un lielā ātrumā brāzās uz priekšu vāji apgaismotā šahtā, lai mērotu ceļu 650 m dziļumā. Atvieglojuma sajūta iestājās, nokāpjot no spocīgā braucamrīka. Tagad tikai vajadzēja ieklausīties pavadoņa stāstījumā. Par to, kā sāli te ieguva sensenos laikos un kā to dara tagad, ar kādu tehniku strādā racēji. Maketi, darba rīki, apģērbi. Lūk, niša, kur iemūžināta ķeizara Ludviga II piemiņa. Nu ja jau viņš te varēja uzturēties... Pa ejām un tiltiņiem nokļūstam vietā, ko sauc par sāls katedrāli. Visās varavīksnes krāsās te mirdz kristāli. Un tad mūs pieved pie tāda kā slīdkalniņa un mudina sēsties uz tā. Esot jānokļūst tur lejā, vēl dziļākā šahtā. Nu nē! Tomēr drosmīgākie paklausīgi uzsēstas un ar kaujas saucieniem uz lūpām pazūd kaut kur dziļi lejā. Bailīgākie minstinās. Bet kavēties nedrīkst, jo grupa jau lejā. Un tā nu arī man sākas nudien trakākais piedzīvojums - simt metru garš šļūciens trakā ātrumā ar nobrāztām plaukstām (neviens nebrīdināja, ka nedrīkst turēties pie sliedes). Un vēl vienu reizi tādā pašā veidā bija jāšļūc lejā dziļumā. Tas, kas notika pēc tam, bija it kā atalgojums neparastajiem pārdzīvojumiem un savā ziņā satriecošs citā veidā. Mūs aicināja uz kuģīša pavizināties pa pazemes sāls ezeru. Izrādās, tāds ir katrā raktuvē, lai no izraktā ieža izskalotu piemaisījumus un tas pārvērstos par mums tik pazīstamo balto zeltu.
Satriecošs šovs
Ne šīs planētas kosmiskās mūzikas pavadījumā kuģītis nemanāmi slīd pa spoguļgludo ūdens virsmu uz neredzamu krastu. Visapkārt valdošo tumsu ik pa brīdim šķeļ vienīgi lāzera uguņu uzplaiksnījumi, radot sirreālas sajūtas. Satriecošs šovs!
Grūti bija, izejot ārā, pārslēgties reālajā, saules pielietajā Dieva pasaulītē. Esam to izturējuši! Varbūt palīdzēja iestiprināšanās spirta darītavā ar Alpu pļavās audzēto un vākto ziedu uzlējumiem, kas pārtapuši garšīgos liķieros. To apmeklējām pirms nolaišanās raktuvē. Vēl atvadoties, pakavējāmies pie milzīgā sāls bluķa, kas uzstādīts pie raktuves ieejas, un devāmies tālāk - pa kalnu panorāmas ceļu pusotra kilometra augstumā. Pēc neparastajiem iespaidiem raktuvē pat šis piedzīvojums vairs nelikās tik spilgts. Vakarā, pārrunājot redzēto, meita teica: otrreiz gan vairs negribētu doties pazemē. Es neteicu neko, bet nodomāju: kāpēc ne? Baigais kaifs taču!
Vilma Rīgā