Balode ir rakstījusi, ek, jāsaka kā Naumanim - s dušoi na raspašku, atklājoties visā savā būtībā. Un ziniet, nu sanācis ir kaut kas īsteni izbaudāms. Nost ar visiem piepušķotajiem ceļojumu aprakstiem, kur «viņi» kaut kādā valstī ir dīvaini, bet ceļotājs - gudrs un varens. Nost ar aprakstiem, cik smalki kāds kaut kur tālumā pratis iznesties. Rīga - Pekina ir pilnīgs ceļa stāsts, pilnasinīgs, krāšņs un galēji atklāts. Jau sākot no pirmajām lapām, kur abi ceļotāji vēl tikai spriedelē, ar ko, kā un par cik varētu apceļot pasauli, ir skaidrs - vecie hipiji ar jums abiem lepotos no visas sirds! Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados populāras bija derības - iziet uz ceļa draugi un sader, kurš ar stopiem pirmais nonāks, teiksim, Ļeņingradā, saņems no pārējiem kasti alus. Vai plati. Vai ko citu. Un dodas ceļā. Abi mākslinieki ar sirsnīgo ceļa izjūtu un paļaušanos uz likteni, turklāt mūsu komercializētajā pasaulē, vienlaikus ir arī pilnīgi un galīgi mūsdienīgi - pa ceļam blogo un sūta slejas Privātajai Dzīvei, spēlē dažādu pasaules pilsētu ielās, nonāk pašu un apstākļu izraisītās ekstremālās situācijās. Un te sākas tas, ko es dēvēju par pilnīgu atklāšanos. Latvieši bieži bērnībā tikuši mācīti, ka par sevi sliktu stāstīt nevajag, ka ir lietas, ko derētu noklusēt, ko cilvēki padomās - paldies Ilonas Balodes mammai, ka nav savu meitu šitā drīpelējusi! Varbūt arī kaukāzietes asinis ir tās, kas (ne tikai tekstā!) sit pušu latvisko vienmuļību. Citādi dzīvīgais apraksts pārvērstos viensotramlīdzīgajos ceļojumu aprakstos, kur daļa stāsta veltīta autora šur tur savāktajām ziņām par attiecīgo valsti un tās iedzīvotājiem, bet otra - maigai paša uzslavēšanai par kaut kā apskatīšanu vai uzrāpšanos kaut kamī. Balode sevi neslavē. Stāsts par pasi (atrodams pie pašām beigām) ir tik traks un tik foršs! Arī pārējie neatpaliek. Stāsts par to, kā Balode ar Ūdri precējās Turcijā, stāsts par vilciena medībām Indijā, Līgo vakaru Pakistānā...
Klejojumi, kuru atstāstos ik pa brīdim sāk iezagties arī Ilga Māja (ilgas pēc mājām), turpinās, ārkārtīgi sirsnīgi aprakstot ceļā sastaptos cilvēkus un atceroties dažādas sīkas, bet burvīgas detaļas - arī tā ir Balodes prasme. Pārdomas, kas pa brīdim tiek šķetinātas, ir gudras un interesantas. Šī ir grāmata, par kuru runā. Šī ir grāmata, kuru lasa. Pats jocīgākais, ka lasītāju vidū ir gan tie, kas paši ir vismaz reizi mūžā kaut kur devušies uz dullo, gan tie, kam mūža lielākais piedzīvojums ir bijis «toreiz, kad visā mājā divas dienas nebija siltā ūdens». Jo šī ir grāmata par Piedzīvojumu. Tādu, pēc kāda klusībā alkst ikviens. Un Balodes grāmata šo iespēju dāvā. Vismaz neklātienē pabūt neskaitāmās valstīs, ēst tur dabūnamo ēdienu, nakšņot pie vietējiem, pamanīties nopelnīt drusku naudas, nokļūt policijas iecirknī, piedzīvot augstuma slimību, sastrīdēties līdz nāvei, nopelnīt naudu, aizņemties naudu, izbaudīt kautiņu ar plēsīgu ķīnieti un ķīniešu lūriķi... Kā saka Ūdrītis, tas ir bijis once in a lifetime trip - ceļojums, kādu var izbaudīt tikai reizi mūžā. Un nu ikviens no mums var to izjust uz savas ādas. Satricināt savu pasaules uzskatu. Jā, un tikko dabūju dzirdēt, ka šo grāmatu jaunieši dāvinās vecmāmiņai - jo TĀDA grāmata veco kundzi iepriecināšot pa īstam. Balode, raksti vēl!