Šajā nervozajā un vienlaikus pļāpīgajā laikmetā varētu likties, ka esam pieraduši pie nepatīkamiem burtu savienojumiem - kā saka, mūsu interneta anonīmo komentāru rūdītajiem cilvēkiem aizskāruma slieksnis gana augsts. Izrādās - ir izņēmumi. «Okupācija», «okupants» spēj izraisīt tādas kaislības, ka sarunas, izteikuma reālais saturs piemirstas.
Vispār īpatnēji. Lasot savulaik Rietumu presē par ASV operāciju Irākā, nereti varēja uzdurties vārdam «okupācija», bet nelikās, ka rakstu autori ar šāda apzīmējuma izvēli gribēja kaut kā īpaši kaitināt vai apvainot amerikāņus. Daļai Japānas sabiedrības noteikti ir savs, no «vispārpieņemtā» atšķirīgs priekšstats par Uzlecošās saules zemes politiku Ķīnā pagājušā gadsimta vidū, tomēr neviens nemet zibeņus un pērkonus, ja šī politika tiek raksturota ar vārdiem «okupācija», «genocīds» utt. Rodas iespaids, ka citur šie «pielādētie» vārdi tiek uztverti kā juridisks novērtējums, nevis instruments šodienas politisku, etnisku jautājumu risināšanā.
Jo - komunikācijā iesaistītie saprot, ka runa ir par pagātni. Jā, sāpīgu, jā, neglaimojošu, bet par jau notikušo. Latvijas gadījumā abu nometņu attieksme pret jēdzieniem ir tik «pielādēta», ka jāsecina: mēs runājam par tagadni, nekas nav beidzies, tādēļ apzīmējums tiek attiecināts (pat ja to atklāti nesaka) uz šā brīža situāciju. Mums labpatīk runāt par piederību modernajai pasaulei. Tad laiks arī pieņemt mūsdienīgu priekšstatu par vēsturi.