Vakar tika pieminēti 14. jūnija izsūtīšanās cietušie. Tradicionāli rituālos piedalījās Latvijas valsts politiskās varas pārstāvji. Man nav pamata apšaubīt šo cilvēku rīcības patiesumu, tomēr skaidrs ir viens - joprojām varas līmenī nav vēlmes runāt par nozieguma otru pusi, tā īstenotājiem. Jo īstenotāji bija ne tikai konkrēti indivīdi - nelieši, bet sistēma kopumā. Savukārt totalitāro sistēmu veidoja PSRS drošības iestādes un komunistiskā partija.
Pavisam nesen tika publicēts Latvijas Universitātes LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas pētījumu krājums Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. Iepazīstoties ar šo gandrīz 700 lappuses biezo sējumu, jāsecina, ka - atvainojos par izplūdušu stilu - kaut kas Latvijā joprojām nav kārtībā. Piemēram, nelāgu sajūtu rada komisijas vadītāja, vēstures doktora Kārļa Kangera pārskats par šķēršļiem, ar kādiem komisija līdz šim saskārusies un turpina saskarties (29.-49. lappuse). Kā kulaks uz acs ir vēstures doktora Jāņa Taurēna publikācija Zinātniskā un sabiedriskā polemika par LPSR Valsts drošības komitejas dokumentāro mantojumu. Garāks citāts: «2004. gada 29. maijā bija publicēta plaša TSDC [Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs] priekšnieka Induļa Zālītes un Rehabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras virsprokurora Pētera Dzalbes intervija Lauku Avīzē. Intervējamie uzskaitīja ļoti plašu iemeslu klāstu, kāpēc VDK aģentu kartotēka neesot uzskatāma par pilnīgu un nebūtu publiskojama. Viņi norādīja, ka apmēram tikai ap piecpadsmit procentu no kartotēkā minētajiem aģentiem ziņojuši par pretpadomju noskaņām. Pārējie darbojušies zinātniski tehniskajā izlūkošanā, pretizlūkošanā, organizētās noziedzības apkarošanā, sabotāžas novēršanā transportā. ... Lasot interviju, rodas jautājumi par daudziem tajā izteiktajiem apgalvojumiem. Piemēram, vai no okupētās Latvijas Republikas viedokļa okupētājvalsts padomju militārie noslēpumi tiešām bija tik aizsargājami? Cik morāla bija šī «zinātniski tehniskā izlūkošana»? Ārvalstu zinātnieki, kontaktējoties ar padomju zinātnieku, uzskatīja, ka runā ar kolēģi, nevis «neredzamās frontes» cīnītāju» (424.-425. lappuse).
Taurēna jautājumi ir tik pašsaprotami, ka liekas bezjēdzīgi joprojām regulārie un dominējošie elites mēģinājumi konstruēt «labo čekistu» un «labo komunistu» tēlus. Man ir grūti iedomāties situāciju pēckara Vācijā, kad kāds nacistu partijas bijušais biedrs saka: es cilvēkus nešāvu, es tikai apsargāju nometni vai nodarbojos ar propagandu, līdz ar to nemēģiniet no manas prasīt jelkādu atbildību par režīma noziegumiem. Represīvās iestādes okupētajā Latvijā nedarbojās «pašas par sevi». Nedz pagājušā gadsimta četrdesmitajos, nedz astoņdesmitajos gados. Līdz ar to, kamēr šodienas Latvijas politiskā elite bloķē kompartijas lomas izvērtēšanu, tas nozīmē arī bloķēt izpratnes par to, kā funkcionēja totalitārā sistēma kopumā, veidošanos. Nav runa par tiesu darbiem vai kādiem ierobežojumiem, runa ir par pagātnes noskaidrošanu.