Kaut, sākoties ekonomiskajai krīzei, oficiālā statistika par alkohola patēriņu Latvijā strauji saruka, Dienas aptaujātie eksperti, kas ar atkarīgajiem strādā ikdienā, uzskata, ka alkoholisma problēma pēdējos gados nav mazinājusies.
Ja tic tikai oficiālajai statistikai, pirms trim gadiem, kad sākās krīze, latvieši pēkšņi masveidā atmeta dzeršanu. Salīdzinot 2008. un 2009. gadu, kopējais aprēķinātais absolūtā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju nokritās no 11,5 litriem līdz septiņiem litriem. Paši statistikas rēķinātāji gan atzīst, ka tā drīzumā tiks pielabota.
Kā stāsta Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) speciāliste Līga Šulca, pēc pagājušā gada, kad notika tautas skaitīšana, mainījušies dati par patieso iedzīvotāju skaitu, kuri šo alkoholu izdzer, turklāt mainīta arī pati aprēķināšanas kārtība, tādēļ tagad iepriekšējo gadu rezultāti tiekot pārrēķināti. Veicot aprēķinus par 2011. gadu, tie jau ņemti vērā, tādēļ tas parāda strauju alkohola patēriņa lēcienu - līdz 10,2 litriem «uz galviņu» -, tomēr L. Šulca uzsver, ka šīs lēciens, visticamāk, tik straujš nemaz nav bijis. «Kopumā tendences gan varētu palikt tādas pašas - līdz 2008. gadam alkohola patēriņš strauji kāpj, krīzes laikā samazinās, bet pēc tam atkal pieaug,» viņa prognozēja.
«Ja mēs neskatāmies strikti tikai uz oficiālo statistiku, tad Latvijas iedzīvotāji neprot baudīt alkoholu - lieto daudz, turklāt vienā reizē stipri pārsniedzot to devu, kas nekaitētu veselībai. Vienkāršāk sakot - piedzeras,» atzīst L. Šulca. Viņa uzsver, ka vislielākā problēma ir alkohola pieejamība nepilngadīgajiem. «Neviens jau necer, ka ar alkoholisma ierobežošanas plānu varēs uzvest uz ceļa visus hroniskos alkoholiķus, mērķis ir panākt, lai jauni alkoholiķi rastos mazāk,» viņa piebilst.
Nodzeras divos mēnešos
«Jau 20 gadus strādājam ar nepilngadīgajiem pusaudžu rehabilitācijas centrā Saulrīti, un tur ļoti labi ir redzams, ka, jo ātrāk sāk dzert, jo ātrāk izveidojas atkarība. Ja 13 gadu vecumā sāk dzert, par alkoholiķi uz mūžu var izveidoties pāris mēnešos,» skaidro Straupes narkoloģiskās slimnīcas virsārste Dace Raituma. Viņa uzskata, ka legālais alkohola iegādes vecums būtu jāpaaugstina līdz 21 gadam.
D. Raituma atzīst, ka alkoholisma problēma pēdējos gados noteikti nav mazinājusies. Kad sākusies krīze, slimnīcai pacientu tiešām kļuvis mazāk, bet tas bijis sarukušā valsts finansējuma un iedzīvotāju spējas apmaksāt ārstēšanos dēļ, nevis tāpēc, ka tagad pēkšņi mazāk dzertu. Valsts ārstēšanos no alkohola atkarībām sedz tikai daļēji, piemēram, dažādu sociālu programmu ietvaros, kā ilgstošiem bezdarbniekiem. Straupē ārstniecība ar ārsta nosūtījumu dienā maksā 10 latu, bet bez nosūtījuma - 20 latu. Arī pret statistikā uzrādīto alkohola patēriņa kritumu viņa ir skeptiska - vai tik tas nav bijis tāpēc, ka «pirka nevis veikalā, bet lētāk».
Arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna uzsver - galvenā problēma ir valsts finansējums, kura nepietiek. «Skatoties uz tīriem cipariem, mēs neredzam strauju pacientu skaita pieaugumu, bet tajā pašā laikā pacienti, kas nonāk pie mums, jau ir ielaisti, viņiem ir dažādas alkohola izraisītas blakus saslimšanas, tādēļ nevar teikt, ka kaut kas būtu īpaši uzlabojies,» viņa stāsta. Turklāt absolūtais vairākums no tiem, kas RPNC nonāk jau ar smagiem alkohola izraisītiem veselības traucējumiem, ir nelegālā alkohola lietotāji.
Atmet krīzes dēļ
Viens no oficiālās valsts iestāžu apkopotās statistikas un socioloģisko pētījumu datu atšķirību iemesliem ir fakts, ka oficiālajā statistikā nonāk tie, kas pēc palīdzības vērsušies valsts klīnikās, bet tie, kuri palīdzību meklē privātklīnikās, šajos skaitļos bieži vien neparādās, atzina L. Šulca.
Narkoloģe Tatjana Justa, kura paralēli darbam Rīgas pašvaldības labā strādā arī privātklīnikā Latgales pusē, saka - sava daļa taisnības runām par alkohola lietošanas samazināšanos ekonomiskās krīzes laikā varētu būt. «Krīze nodalīja cilvēkus, kam ir stiprs mugurkauls, un tos, kas nogāja bezdibenī. Tiem, kam ir alkohola problēmas, bet nav sociālās degradācijas, krīze ir iemācījusi mazāk dzert, lai spētu «izpeldēt»,» viņa norāda.
Interesanta tendence, kas pēdējos gados esot parādījusies arī Latgales pusē, - turpinoties kvalificētā darbaspēka aizplūšanai, arī daudziem darba devējiem ir mainījusies attieksme pret alkoholismu. Pirmkārt, tam pieiet daudz stingrāk, otrkārt, darba devēji labiem profesionāļiem, kam radušās alkohola atkarības problēmas, sākuši apmaksāt ārstēšanos, nevis atlaiž viņus no darba, jo citu speciālistu atrast vietā būtu vēl grūtāk.
«Privātpraksē parādās tāda tendence, ka pārtikušie cilvēki pārsvarā lieto alkoholu pēc darba, paklusām, bieži vien vienatnē, turklāt pārsvarā vīnu, un ne jau to, kas kartona pakās. Savā praksē esmu novērojusi, ka sievietēm par to veidojas ļoti stipra vainas un kauna sajūta, kaut nebūt nav tā, ka būtu pa ielām klaiņojušas, tādēļ nākamajā rītā ir ļoti stipri pašpārmetumi, pat suicidālas domas,» viņa skaidro.
Vīriešiem ļoti ierasti esot alkohola ekscesi, tā sauktie plosti, un izteikta problēma esot tā, ka viņi risinājumu grib rast ar medicīnisko preparātu palīdzību. «Tādēļ daudzi «kodējas», ir arī tādi, kuri to dara pat trešo un ceturto reizi. Pārsvarā kādu gadu vai divus nodzīvo, bet tad atkal ir ekscesi un jauna kodēšanās,» skaidro narkoloģe. Svarīgs faktors, kas palīdz ārstēties vīriešiem, ir ģimene, jo viņi grib pildīt savu tradicionālo sociālo lomu - būt apgādnieki. Tādēļ, ja ar alkoholismu sirgstošais zaudē darbu, izārstēties kļūst vēl grūtāk.