Kaut austrumu valstīs, kā jau minētajās un arī Azerbaidžānā, ar kurām pēdējos gados ciešākas saites cenšas dibināt Latvijas politiķi, cilvēktiesības nav augstā cieņā, Dienas aptaujātie politologi norāda, ka sava divkosības deva ekonomiskā izdevīguma vārdā starptautiskajās attiecībās ir vispārpieņemta lieta.
Turkmenistāna dažādos cilvēktiesību reitingos jau ilgu laiku stabili ieņem pēdējās vietas pasaulē. Kopš šīs valsts iepriekšējā autoritārā (un gana ekscentriskā) prezidenta Saparmurata Nijazova, saukta arī par visu turkmēņu tēvu jeb Turkmenbaši, nāves 2006. gadā valstī gan ir notikušas zināmas pārmaiņas. Piemēram, pašreizējais prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs atcēlis dažas no sava priekšteča «ekstravagantākajām» pavēlēm, kā cirka izrāžu aizliegumu vai likumu, ar kuru kalendāra mēneši tika pārdēvēti Turkmenbaši ģimenes locekļu vārdos. Tomēr kritiķi norāda, ka pārmaiņas bijušas galvenokārt kosmētiskas, un, piemēram, Starptautiskajā preses brīvības indeksā Turkmenistāna joprojām ir trešā no beigām, apsteidzot tikai Ziemeļkoreju un Eritreju.
Starptautisko attiecību eksperte Žaneta Ozoliņa gan Dienai norādīja, ka jautājums par sadarbību ar šādām valstīm vairāk attiecināms uz filozofijas vai ētikas nozari. «Ārpolitika pēc būtības nozīmē to, ka politiķi sabiedrības ilgtermiņa interešu vārdā meklē sadarbības partnerus visdažādākajos pasaules reģionos. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēktiesības pilnīgi jāignorē, bet, ja arī citas ES valstis meklē sadarbības partnerus, vai mēs būsim vienīgie, kas to nedarīs?» viņa jautāja.
Līdz ar to premjera pašreizējā vizīte Ķīnā esot ļoti svarīga, un par to jautājumus varētu uzdot tikai tad, ja neviens cits pasaules līderis uz šo valsti nekad nebrauktu. Savukārt par Turkmenistānas prezidenta vizīti Ž. Ozoliņa paironizēja: «Par to jāuzdod jautājumi Valdim Zatleram, jo viņš jau ļoti gribēja draudzēties, brauca uz turieni vizītē, uzaicināja Turkmenistānas prezidentu pie mums.»
V. Zatlera (RP), kurš, būdams Valsts prezidents, vizītēs apmeklēja gan Turkmenistānu, gan Kazahstānu un Uzbekistānu, viedoklis par šo jautājumu ir šāds: «Ir divi veidi, kā veicināt cilvēktiesību ievērošanu. Viens ir caur sankcijām, otrs - ar ekonomiskās sadarbības palīdzību. Tieši ekonomiskā sadarbība var veicināt lielāku iesaisti un ātrāku problēmu atrisināšanu.»
Arī politologs Andris Sprūds, kā piemēru piesaucot Baltkrieviju, norāda, ka zināma divkosība starptautiskajās attiecībās ir visai pieņemta lieta: «ES un arī Latvija pret Baltkrieviju noteikusi sankcijas, bet salīdzinājumā ar Centrālāzijas režīmiem tur valdošā vara ir balta un pūkaina.» Latvijai papildu stimuls censties izvērst sadarbību ar šīm valstīm gan bijusi ekonomiskā krīze, tomēr starp Latviju un Centrālāziju tik un tā ir Krievija, tādēļ diez vai pārspīlēta draudzēšanās dotu daudz labuma. «Būtu jāuzmanās, lai attiecības neaiziet jau tādā «čomiskā» fāzē, ka Latvija pilnībā atbalsta šos režīmus un neiestājas par savām vērtībām, tas ir, demokrātiju,» viņš uzsvēra.
Arī aptaujātie valdošās koalīcijas politiķi Dienai kā iemeslu šādu īpatnēju viesu uzņemšanai uzsvēra valsts ekonomiskās intereses. «Patīk mums tas vai nepatīk, bet jau kopš 90. gadu vidus visas lielās tādas demokrātijas citadeles kā ASV kompānijas darbojas Ķīnā. Vai mums būtu jābūt lielākiem pāvestiem nekā pašam pāvestam? Ja mēs no šādas sadarbības atteiksimies, uz ilgiem laikiem nolemsim sevi provinciālismam,» teica partijas Vienotība ģenerālsekretārs un Latvijas - Ķīnas biznesa padomes valdes priekšsēdētājs Artis Kampars.
Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas loceklis Jānis Dombrava (VL-TB/LNNK) aicināja attiecībām pieiet pragmatiski, nodalot politiku no ekonomikas. «Ja tas izdosies, varam gan ekonomiski sadarboties, gan, ja notiek politiski notikumi, par kuriem ir vērts aizrādīt, to varam darīt. Mums tepat kaimiņos ir Krievija un Baltkrievija, kas nav demokrātijas paraugvalstis, bet arī par tām uzskatu, ka ekonomiskā sadarbība būtu jāuztur normālā līmenī, nejaucot to ar politiku,» viņš norādīja.