Jānis Bērziņš
Svarīgākais jautājums Latvijai pašlaik nav par eiro ieviešanu vai neieviešanu, bet gan par to, vai valdībai izdodas nodrošināt reālu ekonomikas attīstību. Lielākā daļa Latvijas ekonomistu uzskata, ka pāreja uz eiro automātiski nozīmē arī attīstību. Loģika ir šāda: eiro veicina valūtas stabilitāti, tas savukārt nodrošina ārzemju investīcijas un lētākus kredītus. Šie kredīti tad arī nodrošinās attīstību.
Lai arī tā ir vispārzināma retorika, tā tomēr ir tukša un vairāk balstīta uz ideoloģiju, nevis uz realitāti. Tādas investīcijas mums jau ir bijušas, un rezultāts ir visiem zināmie treknie gadi. Vārdam «investīcija» ir vairākas nozīmes - gan finanšu spekulācijas, gan investīcijas produktīvās nozarēs. Tāpēc ekonomikas pieaugums nav tas pats, kas ekonomikas attīstība. Investīcijas nozarēs, kuras nodrošina reālu attīstību, ir atkarīgas no izglītības līmeņa, ekonomikas atvērtības un caurredzamības, inflācijas, korupcijas līmeņa, investīciju drošības, kā arī ekonomikas izaugsmes vidējiem rādītājiem. Latvijai ir jāskatās uz tādu valstu kā Somija un Dienvidkoreja pieredzi, kur valdībām ir izdevies valsts ekonomisko attīstību veicināt, aktīvi realizējot industriālo politiku, t.sk. ar mikrodevalvāciju palīdzību.
Pirms domāt par eiro, Latvijā ir jānodrošina attīstība, jo eirozonas zemais inflācijas līmeņa kritērijs nozīmē to, ka ekonomika netiks attīstīta mums pietiekami ātri. Ir vēl viena problēma. Ja mēs neattīstīsimies kā eirozonas dalībnieki, ar kādu naudu samaksāsim mūsu daļu eiro stabilizācijas fondā, lai palīdzētu Portugālei, Īrijai, Grieķijai, Spānijai, iespējams, Itālijai netālā nākotnē?