Gan plastilīna tēlus, gan dekorācijas Pēteris veido pats, pats izdomā sēriju sižetus, pats filmē. Ieskaņot palīdz draugi, arī mūziku uzrakstījis paziņa no Annas 2. Tapušas jau astoņas sērijas (tās var noskatīties vovasfilmas.wordpress.lv). Kad būs desmit, tikšot izdotas diskā.
Interese par mākslinieciskām lietām Pēterim ir jau no bērnības. Viņš bieži skatījies Cartoon Network, kur gan iemācījies angļu valodu, gan «saslimis» ar animāciju. Annas 2, ko Pēteris sauc par paradīzi, viņš gājis gan tehniskās modelēšanas, gan lidmodeļu pulciņā, piedalījies arī sacensībās. Vēlāk animācijas studijā pie skolotājas Ilzes Ruskas iemācījies, kā top filma. «Man vienmēr prasa - kā tiem plastilīna kaķiem kustināt rokas, lai paša rokas neredz? Īstenībā jau katru kustības milimetru iefilmē atsevišķā kadrā,» Pēteris smaida. Animācija ir viņa sirdslieta, lai gan prasmju ziņā daudz devuši arī pārējie pulciņi. Visforšākais brīdis esot tad, kad materiāls safilmēts un var ķerties pie montāžas. Visgrūtākais - fonu taisīšana.
Animācijas studijā darbojas ap 10 dažāda vecuma skolēnu, un tās dalībnieki laika gaitā jau pārtapuši draugu kopā. «Esam kā liela ģimene, cits citam palīdzam,» Pēteris saka. Viņš uz studiju nāk nedēļas nogalēs, bet pārējā laikā mācās profesionālajā vidusskolā Sigma, kur apgūst reklāmas dizainu. Ar skolām gan Pēterim bijuši piedzīvojumi. Pēc devītās klases viņš iestājies vienā no Rīgas dizaina skolām, sācis mācīties stikla dizainu, bet drīz vien no skolas aizgājis, jo radušās domstarpības ar vadību un pedagogiem. «Ar mākslas priekšmetiem viss bija kārtībā, bet tur pārāk spiež uz parastajiem. Gandrīz vai pateica - vari arī nemācēt zīmēt; ja nezināsi pastāstīt par Freidu, netiksi tālāk.» Pēteris nenoliedz, ka viņam patīk un padodas priekšmeti, kur kaut kas jādara praktiski ar rokām, bet ar pārējiem tā ir, kā ir. «Matemātika man nekad nav gājusi, nekad arī neies. Kad taisīju Titāniku, pat lineālu neizmantoju,» Pēteris piemin vēl kādu savu pēdējā laika sasniegumu - kuģa modeli, ko pēc konkursa Laikmetu griežos Rīgas Kuģniecības muzejs paturējis savā ekspozīcijā. Ja iepriekš muzeja vadītājam daudzi vaicājuši, kur muzejā ir Titāniks, viņš plātījis rokas, bet tagad varot teikt: «Trešajā stāvā.»
Pēteri kaitina izglītības nepraktiskums. «Māca bezjēdzīgas teorijas, bet nemāca, kā kaut ko uztaisīt, salabot, ar auto braukt. Tādā ziņā profesionālās skolas ir labākas. Arī animāciju vari iemācīties taisīt ar datoru, bet ko darīsi, ja pazudīs elektrība?»
Ar animāciju Pēteris gribētu saistīt arī savu nākotni: apgūt pamatīgāk, mācīt filmiņu taisīšanu bērniem (to viņš jau sekmīgi darījis vasaras nometnē), ja būtu iespēja - arī strādāt kādā animācijas studijā. «Gribētos uztaisīt seriālu, ko rādīt TV, lai nebūtu jāpērk visādi importa Simpsoni un Pokemoni. Gribas atgriezt atpakaļ to, kas kādreiz mums jau bija - pašiem sava Avārijas brigāde, Fantadroms.» Pēteris padalās, ka viņu saista arī auto dizains. «Visas tās klasiskās vērtības, kas bija 50. gados - skaistās formas, hromi, ādas saloni, riepas ar baltām maliņām! Gribas uz mūsdienu auto uzlikt klasisku dizainu. Mājās jau taisu modelīti.»