Krievijas un Kanādas hokeja klasika bija kā atgādinājums, ka uzvaras izcīnīšanai bieži vien vēsāka galva ir svarīgāka nekā ātras kājas. Gandrīz visu spēli laukumā dominēja kanādieši, bet jauno un sprauno aizokeāna spēlētāju primitīvais spēles stils ar metieniem no jebkuras pozīcijas nedeva vēlamo rezultātu. Jā, ļoti iespējams, būtu jāraksta pilnīgi pretējais, ja spēlē ar slovākiem kājas savainojumu negūtu Krievijas Hokeja federācijas prezidenta Vladislava Tretjaka protežētais vārtsargs Jevgeņijs Nabokovs. Tādējādi lielā iespēja pavērās Konstantīnam Baruļinam, un viņš to garām nepalaida. Tagad ir amizanti atcerēties, kā pēc spēles ar slovākiem Krievijas izlases galvenais treneris Vjačeslavs Bikovs kaimiņzemes mediju pārstāvjiem dusmīgi nošņāca: «Panācāt savu, ko gribējāt…» Krievu prese diezgan aktīvi nostājās pret Nabokovu. Interesanti, ka pēc uzvaras pār Kanādu uz jautājumu, vai treneris nekļūdījās no paša sākuma, pirmo numuru neatvēlot Baruļinam, Bikovs ieņēma sev raksturīgo nepiekāpīgo pozu. «Ja būtu iespēja visu atgriezt atpakaļ, rīkotos tieši tāpat.»
Vienā pozīcijā Bikovs gan spoži trāpījis desmitniekā. Aleksejs Kaigorodovs neieklausījās no soliņa dotajos padomos ripu aizmest pēc iespējas tālāk un viduszonā piemuļķoja NHL dūzi Džeisonu Specu, iemetot lūzuma ripu spēlē. Nostrādāja pretuzbrukuma taktika gluži kā čehiem mačā pret ASV.