Egīls Cīrulis
Kopš 2000. gada pludmales volejbols ir attīstījies straujiem soļiem. Mūsu juniori regulāri mājup ved medaļas no Eiropas čempionātiem, aug perspektīvi aizstājēji pašreizējiem līderiem. Ar iekļaušanos Pasaules kausa izcīņas apritē nevajag sasteigt, jo parasti ir tā, ka aizbrauc uz posma sacensībām un pēc pirmā zaudējuma kvalifikācijā jau ir jābrauc prom. Tāpēc mūsu jaunie spēlētāji piedalās dažādos starptautiskos turnīros, kuros var iegūt vērtīgu spēļu praksi.
Inguna Minusa
Pludmales volejboliste un trenere
Latvija teritorijas ziņā ir lielāka, piemēram, par Šveici, taču iedzīvotāju skaita ziņā mēs krietni atpaliekam. Mūsu nav daudz, bet atsevišķos sporta veidos atlasi apgrūtina tas, ka populārākie veidi nosmeļ labākos. Tas arī ir par iemeslu, kāpēc Latvijas klasiskā volejbola izlases nespēj kvalificēties finālturnīriem, jo ir sarežģīti nokomplektēt izlasi ar divpadsmit labiem spēlētājiem. Bīčam ir tā priekšrocība, ka pietiek ar diviem. Tomēr jebkurā gadījumā pamati ir jāieliek klasiskajā volejbolā. Pašvaldības ir pretimnākošas pludmales volejbolam, tāpēc bīčam ir nākotne.
Aldons Vrubļevskis
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents
Pludmales volejbola panākuma recepti vislabāk zinās paši šī sporta veida pārstāvji. Es varu izteikt tikai savus pieņēmumus. Man šķiet, ka liela nozīme ir tam, ka bīčs ir salīdzinoši jauns sporta veids. Tikai 1996. gadā pirmo reizi debitēja olimpiskajās spēlēs. Deviņdesmitajos gados visi bija gandrīz vienādās starta pozīcijās. Salīdzinājumam - klasiskajā volejbolā ir daudz senākas tradīcijas. Tas būtu tas pats, kas Latvijai futbolā sacensties ar Angliju. Svarīgs ir arī treneru faktors. Mūsējie ir izauguši kopā ar pārējiem. Un vēl kas - mums taču ir 500 kilometru pludmales. Daudzām valstīm nav šādas privilēģijas.