Netraucēti tika apstrādāta devīgā zeme (aptuveni 1300 hektāru augstas kvalitātes augsne), šeit auga un iesakņojās vairākas paaudzes līdz brīdim, kad ieradās briti un iekāroja šo teritoriju sev. Franču akadieši zemi zaudēja, nepakļāvības rezultātā tika deportēti. Tomēr, laikiem mainoties, daudzi no viņiem atgriezās, un joprojām šajā reģionā var dzirdēt franču akadiešu izloksni, trīskrāsu karogu ar dzelteno zvaigzni rotājam daudzas akadiešu pēcteču mājas.
Kādā dienā, priecājoties par silto un saulaino dienu, savā darba pārtraukumā aizdevos uz Fandi līča piekrasti, kur ik dienas vērojams milzīgs paisums. Tas ir gluži neticams skats - redzēt, kā ik dienas miljoniem tonnu ūdens atplūst un aizplūst, skatam atklājot zaļas «pļavas». Tad tās nogrimst uz turpmākajām sešām stundām, lai atkal uznirtu virspusē. Man blakus apstājās jauns vīrietis ratiņkrēslā un viņa pavadonis. Bez jebkādām liekām frāzēm sākām sarunu par lietām, kas dzīvē svarīgas. Šarbels ir 26 gadus vecs un pirms smagas, gandrīz nāvējošas autokatastrofas bija sācis spožu sportista karjeru. Bet viss pēkšņi apstājās. Ārsti nedeva nekādas cerības. Tomēr soli pa solim sākās brīnumaina atveseļošanās. Šarbels no jauna apguva iemaņas, kas vairākumam ir pašsaprotamas. Paspiest drauga roku, nopūst dzimšanas dienas tortes svecītes, teikt komplimentus sievietēm un turpināt dzīvot ar priecīgu sirdi. Tās ir neizsmeļamas vecāku rūpes un ticība. Viņi tic, ka Šarbels kādu dienu atkal staigās. Un Šarbels, par spīti visam, ir uz šīs pasaules, lai apliecinātu, ka ir vērts dzīvot, lai cik smagi būtu. Viņš stāstīja par dzīves nelielajiem sasniegumiem, kas ved pie lielām uzvarām. Jābūt pacietīgam un jāsper solis uz priekšu, lai cik maziņš tas būtu.
Visticamāk, Šarbelu nekad vairs nesatikšu, un diez vai viņš mani atcerēsies ar savu īstermiņa atmiņu, bet tas nav būtiskākais. Šarbela klātbūtne okeāna līča paisuma laikā man lika domāt par milzīgajām dzīves gradācijām, kuras visi piedzīvojam, un to, kādu atbildi sniedzam. Ik dienas redzu situācijas vai sastopu cilvēkus, kas liek domāt, ka ir svarīgi veikt ieguldījumu nākotnē un dzīvot mērķtiecīgi, pat ja laiki mainās vai dzīvē notiek tādi pagriezieni, ka visam pagājušajam vairs nav nekādas nozīmes.