Zinot situāciju, kāda ir Valsts policijā, primārais uzdevums ir apturēt darbinieku aizplūšanu no policijas. Motivēt viņus palikt, izmantojot piemaksu sistēmu, ļaujot noticēt sev, noticēt, ka krīze beidzas. Ceru, ka konsolidācija, kas šogad notiek, būs pēdējā. Tad šis gads būtu atsperšanās punkts, bet nākamgad mēs jau varētu domāt par attīstību. Pašreiz par attīstību mēs nevaram runāt, jo nav jau šī finansējuma. Ja ir finansējums, tad jau var izdarīt un sasniegt ļoti daudz. Ja tā trūkst, galvenais ir noturēt darbiniekus. Tas nav viegli. Tas ir grūti. Taču es esmu apņēmies to darīt, mēģināt nodrošināt cilvēkus. Cik nu es varēšu to izdarīt.
Kādas sajūtas šodien valda lielajā Latvijas policistu kolektīvā?
Tāpat kā visās valsts iestādēs valda neziņa par rītdienu. Bailes par algu samazinājumu. Bailes par darba zaudēšanu. Neziņa par to, kas būs rīt, ir valdošā sajūta. Varbūt vieglāk to paciest ir policijas darbiniekiem, kuru darbs ir dokumentu sagatavošana, bet pārējos tas skar smagi. Tas atspoguļojas policistu darbā, tajā policista pakalpojumā, ko viņš sniedz sabiedrībai. Tāpēc ir ļoti svarīgi ieviest stabilitāti policijā.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien dodas uz ārvalstīm cerībā saņemt labāku atalgojumu. Vai ir informācija par policistiem, kuri dodas strādāt uz ārzemēm?
Ja mēs tos policistus, kuri ir atstājuši darbu Valsts policijā, sadalītu grupās, viena trešdaļa būtu tādi, kuri ir atstājuši valsti, dodoties strādāt uz ārzemēm. Un pamet labu darbu. Tomēr ir tendence, ko esmu pamanījis pēdējā laikā, ka policisti arī atgriežas no ārzemēm. Cilvēki ir aizbraukuši, pamēģinājuši un sapratuši, ka tas nav viņiem. Tas ir stāsts par svešo zemi. Laimes zemi, kurā cer atrast leiputriju, stāsts, kurš ir vienmēr, bet ne visiem tas piepildās. Policists it kā ir pielāgots dažādām izdzīvošanas situācijām. Problēmu it kā nevajadzētu būt, tomēr policisti grib būt policisti.
Vai kriminogēnajā situācijā Latvijā atspoguļojas krīzes beigas?
Šeit noteikti ir jārunā par divām krīzēm. Ir finansiālā krīze, un ir ekonomiskā krīze. Valsts finansiālajā situācijā varbūt izskatās labāk, bet ekonomiskajā situācijā, ar kuru saskaras iedzīvotāji, tas atspoguļosies varbūt tikai pēc tam. Noziedzības struktūrā un tendencēs nav vērojams, ka kaut kas kļūst labāk.
Kādas ir tās noziedzības tendences, kuras izraisa ekonomiskā krīze?
Ja mēs skatāmies uz noziedzību vispār, to ietekmē sociālekonomisko apstākļu sekas. Līdzko ekonomikā sāk trūkt naudas, tas atspoguļojas zādzību skaita pieaugumā. Tas jau bija izteikti jūtams kopš 2008. gada beigām, tad nāca 2009. un 2010. gads, taču arī 2011. gada pirmajā pusgadā mēs redzam, ka zādzību skaits pieaug. Ne visās pozīcijās pieaug, taču dažās - izteikti. Zog - jo nav iztikas.
Nemotivētās agresijas izdarīto noziegumu pieaugums ir izteiktas krīzes sekas - tas, ka cilvēks ir problēmu nomākts. Galvenās problēmas - kredīts, darba zaudēšana, ģimenes iziršana, aizbraucot strādāt uz ārzemēm, bērnu sadalīšana. Visi šie notikumi slēpj sevī riskus, ka cilvēks var kļūt agresīvs, neprognozējams kādā situācijā. Kinoteātra slepkava, Olaines traģēdija. Šādas lietas ir tieši saistītas ar sociālekonomisko krīzi. Negribu teikt, ka visi, kuriem ir kredīts, ir potenciāli noziegumu izdarītāji, jo kredīts tagad laikam ir katram otrajam trešajam valsts iedzīvotājam, bet dažiem, kam agresija ir slēpta, sociālekonomisko problēmu rezultātā tā var izlauzties ārā.
Kāda ir situācija ar organizēto noziedzību Latvijā? Vai tā sauktā krievu mafija ir problēma arī Latvijā?
Ir pazīmes, kas liecina, ka tāda, protams, ir, bet es nevaru teikt, ka Latvijā organizētā noziedzība pārņem politisko varu, kā tas ir dažās citās valstīs, kur šī problēma ir krietni augstākā līmenī. Latvijā organizētā noziedzība galvenokārt fokusējas uz tādiem rūpaliem kā nelegāla narkotisko vielu aprite, cilvēktirdzniecība, dažāda ieroču aprite. Krīzes situācijā ļoti aktuāla ir arī akcizēto preču aprite. Organizētā noziedzība galvenokārt atrodas šajā vidē. Latvijā nav pamata uzskatīt, ka būtu kāds klans vai organizētās noziedzības ģimenes, kaut kādas sektas, kas darbojas mafijas līmenī.
Pirms gadiem piecpadsmit daudz runāja par dažādiem organizētās noziedzības grupējumiem, sauca tos vārdā - piemēram, Pārdaugavas grupējums. Vai situācija ir uzlabojusies, vai par to tagad vienkārši nerunā?
Lietas, kas attiecas uz organizētās noziedzības grupējumiem un to ietekmes sfērām, vienmēr ir bijušas aktuālas un policijas redzeslokā. Publiskajā vidē šī informācija vienmēr vairāk nonāk noziegumu kontekstā. Tas izpaužas, piemēram,pasūtījuma slepkavībās. Parādās informācija - tas nogalināts, vēl tas, ar to saistīts, ar to. Tas liecina par organizētās noziedzības aktivitātēm. Pasūtījuma slepkavību skaits īstenībā sarūk. Ja skatāmies slepkavības - dominē sadzīvisks raksturs.
Kāds politiķis intervijā Dienai izteicās, ka nauda advokātiem tagad beidzas, sāk algot slepkavas. Kā varat to komentēt?
Protams, 90. gadu sākumā tas bija izteiktāk, taču rēķinu kārtošanas vienmēr ir bijušas - vai tie ir bijuši treknie gadi vai ne treknie gadi. Noteikti nav pamata uzskatīt, ka atgriezīsies 90. gadi un noziedzība šajās izpausmēs. Problēma ir tā, ka ļoti daudzi cilvēki ir parādā cits citam. Var runāt par tādu tendenci kā parādu atgūšana vai, teiksim, parādu izsišana. Taču tādas noziedzības tendences kā rekets un izspiešana, kas bija raksturīga deviņdesmitajiem, - tādu nav.
Citāts: Ir ļoti svarīgi ieviest stabilitāti policijā