Mēs taču tos priekšlikumus atsaucām! Bet tos dokumentus sagatavoja mūsu padomnieki, kas strādā komisijā - Kārlis Boldišēvics un tāpat arī Dzintra Kusiņa. Es gan uzskatu, ka tie mūsu priekšlikumi nemaz nebija tik viennozīmīgi vērtējami. Bet mēs tos atsaucām tāpēc, ka tas bija balsojums tikai divos lasījumos. Vēl joprojām jau mums paliek 30 tūkstoši privātpersonu un uzņēmēju, kam tā sistēma rada lielas problēmas. Nu kā var bankas slēgt līgumus uz trīsdesmit gadiem un likt cilvēkiem uzņemties saistības, vērtējot īpašumus pēc tirgus cenas, pēc viena gada visaugstākās vērtības?
Jūs savulaik bijāt aktīva Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja. Kādēļ, esot izglītības un zinātnes ministra amatā, jūs tā arī nepanācāt nekādas būtiskas izmaiņas augstākās izglītības labā?
Nu, es biju padomē, kad tā tika veidota. Toreiz padomes uzdevumi izrietēja no Augstākās izglītības likuma un tā bija augstskolu akreditācija, un Boloņas procesa īstenošana. Mēs to arī panācām, ka pāriet uz bakalauriem, maģistriem un doktoriem kā studiju programmām, ka tiek pielīdzināti diplomi, tika ieviesta kredītpunktu sistēma.
Es tā negribētu piekrist, ka mūsu augstākā izglītība nekotējas - liekas, mēs pelnus bārstām sev uz galvas vietā un nevietā. Mums ir izcila Mākslas akadēmija un izcila Mūzikas akadēmija, mums ir ļoti labas ārstniecības programmas Rīgas Stradiņa Universitātē. Dažās jomās varbūt arī nav tik izcili rezultāti, bet pa visiem šiem gadiem mums nav bijis tāda gadījuma, ka kāds students būtu atsūtīts atpakaļ no sadarbības programmām, jo nespētu sekot līdzi.
Kādēļ laikā, kad bijāt izglītības un zinātnes ministre, jūs nenovedāt līdz loģiskam iznākumam mūžīgo konfliktu ap Saules dārza privatizāciju?
Saules dārzs ir iesīkstējusi problēma. Bija dažādi viedokļi un risinājumi, kā varētu rīkoties. Tas ministra laiks ir tik īss, ka, kamēr mēs tikām līdz kaut kādam risinājumam, mani nomainīja. Ar katru ministra maiņu nāk jauni, aktuālāki notikumi, bet citi iebuksē. Saules dārzs nav vienkārša lieta, tā ir sarežģīta, bet vienreiz jau kādam būs jāsaņemas un jāpieliek punkts. Bet vienam politiķim jau arī ir grūti to punktu pielikt, jo sabiedrība ir ārkārtīgi jutīga, un ir atbalstītāji kā vienai, tā otrai pusei. Viņš zina, ka kritizēs šā vai tā, tādēļ izvairās pieņemt nepopulārus lēmumus.