Kamēr publiskajā telpā ar viena ministra vārdu saistīts skandāls nomaina otru, laiks nenovēršami rit uz vēlēšanu pusi. Līdz tām atlicis vairs tikai nedaudz vairāk par gadu, taču jau ir tāda sajūta, ka partijas sākušas priekšvēlēšanu kampaņu. Diemžēl pārsvarā nevis sacenšoties ar ideju vai līderu piedāvājumu, bet gan tiecoties iespējami sliktā gaismā nostādīt savus konkurentus. Dzēlīgas vārdu apmaiņas raisoši budžeta ultimāti, konkurenta pozicionēšana par potenciālo partneri krievu intereses pārstāvošam spēkam, ironija vai pat nievājoši izteikumi par konkurentu iniciatīvām... Īpatnēji, ka šoreiz konflikti pamatā ir nevis starp varas un opozīcijas partijām, bet gan starp valdību veidojošajiem politiskajiem spēkiem. Ar nelieliem izņēmumiem.
Vienotībai kopš tās izveidošanas nemaz nav bijis citas priekšvēlēšanu taktikas kā tikai konkurentu apkarošana ar visām iespējamām metodēm. Šāda pieeja bija pamatā arī zatleriešu panākumiem ārkārtas vēlēšanās. Savukārt Nacionālo apvienību veidojošās partijas konfrontācijas metodi izmanto jau vairākas Saeimas pēc kārtas, polarizējoties pret Saskaņas centru.
Kā zināms, konflikts ir vienkāršākais no uzmanības pievēršanas veidiem. Tas neprasa lielu piepūli, un arī atbalstītājus var mobilizēt daudz efektīvāk, nekā piedāvājot kaut ko produktīvu. Caur kategorisku prasību vai pretenziju pret oponentu veikumu daudzkārt vieglāk var pozicionēt sevi kā vēlētāju aizstāvi. Piemēram, jautājumā par nodokļu samazinājumu vai - tieši otrādi - atbalsta palielināšanu pensionāriem, mazturīgajiem, daudzbērnu ģimenēm u. tml. Konfliktu var izprovocēt arī starp konkurentiem, pašam paliekot viedā vērotāja pozīcijā.
Tiesa, ilgstoši strīdi starp valdības partijām iespējami vien tad, ja risks, ka tie var vest līdz koalīcijas izjukšanai, ir minimāls.
Lai gan publiski jau tiek apspriesta NA vai RP aiziešanas no valdības iespējamība, tas tomēr ir maz ticams. Viena iemesla dēļ - strikto priekšvēlēšanu reklāmas ierobežojumu dēļ jo īpaši būtiska ir administratīvo resursu izmantošanas iespēja. Vienīgi ministra amatā jābūt politiķim, kas pozitīvi reprezentē savu partiju. Turklāt RP gadījumā atrašanās valdībā ir arī laba kārts sarunās ar reģionālajām partijām par iespējamu kopīgu startu Saeimas vēlēšanās. Nonākot opozīcijā, šī partija nevienam vairs nebūtu vajadzīga.
Arī valdības krišana budžeta dēļ ir maz ticama. Opozicionāri - SC un ZZS - priekšvēlēšanu periodā īpaši neraujas uzņemties atbildību par eiro ieviešanas sekām. Ērtāk ir, īpaši neafišējot, ietirgot valdības partijām nepieciešamos balsojumus pret atbalstu savām iniciatīvām un baudīt vēlētāju uzticību par spēju šo to panākt, vienlaikus neesot atbildīgiem ne par vienām nebūšanām. Savukārt Vienotībai būtiski ir notēlot savu krīzes pārvarētāja lomu līdz brīdim, kad atjaunotās izaugsmes augļus pamanītu arī vēlētāju vairākums.
No valdības partiju savstarpējām cīņām šobrīd vispamanāmākais ir Grendes-Žagara skandāls. Tas it kā skar tikai viena koalīcijas partnera pārziņā esošo jomu, taču tiek veikli izmantots arī vēlētāju simpātiju ietekmēšanai. Redzot, ka NA nostājas savas ministres aizstāvībā, Vienotības pārstāvji ar saviem komentāriem un aizkulišu spēlēm ik pa brīdim liek visiem saprast, cik viņu koalīcijas partneri ir stūrgalvīgi un kultūras ļaudis neatbalstoši. Premjers rausta plecus tēlotā pārsteigumā un dusmās. Ēlerte intervijā Dienā runā par Žagara lielajiem nopelniem un nepieciešamību saudzīgi izturēties pret spožām mākslinieku personībām. Valsts kancelejas juristi (gan jau ne bez valdības vadītāja ziņas) cītīgi vērtē, vai ministres lēmums par Žagara atbrīvošanu bijis likumīgs. Sociālajos tīklos notiek diskusijas, cik ētiski bijis uz slimības lapas esošai ministrei lemt par Operas vadības maiņu. Ja Žagaram saglabāsies iespējas cīnīties par savu amatu, seriāls ievilksies, un tas nodarīs manāmu kaitējumu NA priekšvēlēšanu kampaņai nākamgad. Konkurentiem būs pamats radoši noskaņotos kultūras ļaudis vēl vairāk sarīdīt pret skarbo administratori, par naudu vien pārsvarā runājošo kultūras ministri un tās partiju.
Asu politisko kauju lauks ir nākamā gada valsts budžets. Premjera izteikumi, ka ministrijām pārlieku liela apetīte, tās nav gatavas atteikties no izdevumiem, dzirdēti arī iepriekšējos gados. Taču šoreiz cīņa ir par vēlēšanu gada budžetu. Katrai partijai vajag veiksmes stāstus, un katra ir ieinteresēta, lai konkurentiem tādu būtu mazāk.
Priekšrocības šādā brīdī, protams, ir premjera partijai. Un tās izmanto. RP jau ir nostādīta muļķa lomā. Daudzi atceras abu Dombrovsku strīdu par skolotāju algām. Taču daudz veiklāks manevrs sanācis, premjeram pieņemot Sprūdža demisiju ar 1. decembri. RP, kas ļoti grib šo ministriju paturēt arī turpmāk, nu ir apklusināta līdz pat budžeta pieņemšanai pirmajā lasījumā.
Kā redzam, asinis šķīst, bet kopumā viss notiek pašu pieņemto spēles noteikumu ietvaros. Uz skatuves esošo sastāvs nemainās, cīņa vien par skatītāju attieksmi pret vienu vai otru personāžu.