Nepieklālīgi dzīvelīga
Pēc 2008. gada ekspozīcijas Lionā Vīnes Kunsthalle izstāde ir otra plašākā Haringa retrospekcija ne tikai Eiropā - pirmo reizi savākts ievērojams skaits mākslinieka darbu, kas aptver itin visas viņa daiļrades jomas, sākot ar skicēm, ilustrācijām komiksiem, leģendārajām Haringa dejojošo cilvēciņu sērijām, beidzot ar artista rosmīgo darbu reklāmā un sava «brenda» popularizēšanā ar pašatvērtā, ļoti populārā Manhetenas veikaliņa Pop Shop palīdzību - laikā, kad pats vārds «zīmols» vēl nebija pazīstams (Kunsthalle gaida apmeklētājus līdz 19. septembrim, paredzams, ka Vīnes izstāde apmeklētāju ziņā pārspēs Lionas rekordu, kad Haringa veikumu aplūkoja 300 000 skatītāju).
Pirmais asociāciju vilnis, kas veļas pār ārkārtā vitālās, daudzkrāsainās, es pat teiktu, nepieklājīgi dzīvelīgās izstādes apmeklētāja galvu, šaubu nav, ir fakts, ka Kits Harings (un fotogrāfs Roberts Mepltorps) ir slavenākie AIDS upuri amerikāņu mākslas scēnā 90. gados - laikā, kad narkotikas, sekss un ar to saistītās visādās pārmērības nepazina nekādus ierobežojumus, bet nezināmais «XX gadsimta mēris» jau gadus septiņus bija sācis savu uzvaras pļauju, par kuru visprecīzāk izteikusies XX gadsimta galvenā popdīva Madonna filmā Gultā ar Madonnu: «Mani draugi visapkārt mira kā mušas - desmitiem, nē, simtiem, un tas bija drausmīgi, Ņujorkas milzīgā bohēmas vide burtiski iznīka pāris gadu laikā, bieži vien pat privātās ballītes nevarēja plānot nedēļu uz priekšu, jo namatēvs, kas gaidīja viesus, līdz ballītei nenodzīvoja.» Kita labākais draugs gleznotājs Žans Mišels Baskjā nomira 28 gadus jauns, «nepareizās proporcijās» sajaucis kokteili no kokaīna un heroīna (tiem, kas līdz Vīnes izstādei netiks, ilustrācijai par šo mežonīgo laiku Ņujorkas mākslas bohēmas vidē eksistē divas izcilas spēlfilmas - Pirms iestājas nakts un Baskjā. Tās uzņēmis laimīgi izdzīvojušais pasaulslavenais gleznotājs Džūljens Šnābels, kas bija tuvos draugos gan ar Haringu, gan Baskjā, Mepltorpu un citiem «nāves eņģeļiem»).
Dvīņu torņi K. H. gaumē
Nu jau hrestomātiskajā Ennijas Leibovicas fotouzņēmumā, kas ievada izstādi, miesās trauslais Kits Harings iemūžināts pavisam kails baltā telpā starp saviem slavenajiem melnbaltajiem «grafiskajiem cilvēciņiem» uz sienām un paša ķermeņa - viens nerātns ķerubs uzsēdies māksliniekam uz peņa. Penis, šis «uzskatāmais» vīrišķības atribūts, Haringa daiļradē ieņem tikpat nozīmīgu vietu kā aszobainiem vilkiem līdzīgie lielpilsētas suņi un jau piesauktie cilvēciņi (precīzāk - šo nenosakāmā dzimuma radījumu kontūras). Viens no efektīgākajiem izstādes darbiem ir Manhattan Penis - WTC jeb Dvīņu torņi zināmā falliskā simbola izskatā. Harings Manhetenas locekļus daudzkārt skicējis bloknotos, līdz beidzot tiražējis tos milzīga postera formātā un tā knapāko radinieku - mazu krāsainu humorīgo WTC attēlu - pavairojis arī uz iepirkuma somiņām - kokvilnas kulītēm, ar kuru taču «būs lepns staigāt katrs mūžīgās enerģijas pilsētas Ņujorkas iemītnieks» (Kunsthalle piedāvā brīnišķīgu iespēju muzeja veikalā nopirkt dažādus suvenīrus ar Haringa darbu motīviem - somas, telefonus, bloknotus, datorpeles paliktņus, rotaļlietas, T kreklus, pat pogas -, un tos izplata paša mākslinieka dibinātais Keith Haring Foundation, visi iegūtie līdzekļi tiek nodoti AIDS izpētei, kā arī slimu mākslinieku un bērnu atbalstam). Likteņa ironiskais paradokss slēpjas faktā, ka ar šo savu «nepiedienīgo» Peņutorņu zīmējumu, kurš Amerikas grafisko mākslinieku un karikatūristu aprindās kļuva ekstrēmi populārs, līdzīgi kā Haringa «safabricētajiem» pilsētas galvenās tenku avīzes New York Post vākiem, kurus rotāja virsraksti Reagan: Ready to Kill, izskatā naivais puišelis Kits kā ar fantāzijas acīm paredzēja - traģiskajā 11. septembrī, kad teroristi ietrieksies Ņujorkas Dvīņu torņos, Amerikas lepnuma simbols «tiks neģēlīgi kastrēts, un visa Amerika auros kā izrūnīts dzīvnieks» (Arts Spīgelmans).
Ar krītiņiem kā hieroglifiem
Kits ir mākslinieku bērns, viņa vecāki - Pensilvānijā dzīvojoši grafiķi - agri samierinājās, ka briļļainajam, vudijalleniskajam puikam vairāk patīk zēni, nevis meitenes, kaut gan studijlaiku draudzenīte kautrīgo puisi šantažēja ar ziņām par to, ka ir no Kita stāvoklī. Kits nevēlējās bērnus, viņš alka slavu, atzīšanu un naudu, - tipisks jauna «Ņujorkas iekarotāja mākslinieka» sapnis. Viņš nevēlējās arī visu mūžu «anonīmi tupēt pazemē, izkrāsojot metro vagonus un bēgot no policistiem» (lai gan bija Ņujorkas grafiti mākslinieku kustības pionieris), tādēļ Harings sāka netradicionālu metodi savu grafiti darbu arhivēšanā - zvanīja uz avīžu redakcijām un izziņoja fotogrāfiem, ka tur un tur, tikos un tikos notiks «sasodīti forša mākslas darba tapšana, kuru, visticamāk, policija notīrīs». Tas nostrādāja (līdzīgas akcijas tagad rīko Benksijs) - Harings pamazām kļuva slavens: «Atceros, kā mani pirmo reizi pie Endija (Vorhols - N. N.) aizstiepa Joko Ono, viņa savāca mani uz ielas Griničvilidžā. Es paķēru līdz Madonnu, kura bija pamatīgā pālī un meklēja noderīgu veci, ar ko nokniebties. Endija fabrikā visi jau bija klāt - smuki džeki, visādas dūdiņas, kas mani galīgi neinteresēja, kaut kur ar kāsi skalojās Bobs Dilans, Deivids Bovijs rīkoja scēnu par saķērnātu frizūru un kliedza uz resnu tipu, es tā arī nesapratu, vai tas ir viņš vai viņa un kāds tam cilvēkam sakars ar Deivida pričeni. Tur bija arī Igijs Pops, kurš virtuvē vēma. No sākuma tas viss likās jocīgi, bet es ātri pieradu - nu, galu galā, viņi taču arī bija tikai cilvēki», raksta Harings dienasgrāmatā. Un turpina: «Mani zīmējumi vienmēr ir spontānas reakcijas auglis, es nekad nezinu, ko zīmēšu vai veidošu, pirms neesmu ķēries pie darba. Nekādu skiču nav pat milzīgajiem panno vai skulptūrām divstāvu mājas augstumā. Ar otu vai krītiņiem es rīkojos kā japāņi ar hieroglifiem - es tos rakstu automātiski, precīza līnija man vienkārši ir asinīs.» Jā, starp citu, resnos fluoriscējošos flomāsterus, kurus mēs pazīstam kā marķierus, izgudroja Kits Harings - lai viņam būtu ērtāk zīmēt savus dancojošos cilvēciņus.
Autors pateicas arhitektu birojam Sarma & Norde par iespēju apcerēt Haringa izstādi Vīnē.