Dažādu socioloģisko aptauju rezultāti ir parocīgi presei un politiskajai opozīcijai, jo it kā apstiprina, ka valdošo spēku kritika ir pamatota, - redz, tauta arī tā domā! Tomēr patiesībā šie skaitļi neko daudz neliecina. Rau, DnB Nord Latvijas barometra jaunākie dati uzrāda, ka 80% aptaujāto ar valdības darbu ir neapmierināti. Tiktāl skaidrs. Būtu dīvaini, ja Ministru kabineta popularitāte būtu palielinājusies. Un tālāk? Vai šī neapmierinātība kaut kā ietekmēs cilvēku politiskās simpātijas un uzvedību ikdienā? Grūti spriest. Var gadīties, ka ne visai, jo neredz pārliecinošas alternatīvas. Tā ir bieži redzama situācija valstīs, kas piedzīvojušas strauju ekonomikas kritumu komplektā ar politisko ideju trūkumu. Īrijā, kur šonedēļ notiek vēlēšanas, valdības darbu kā sliktu vērtē 95%, tomēr gandrīz 20% balsošot par pašreizējās valdības partijām. Jo opozīcija neizskatās ne par matu prātīgāka.
Minētā aptauja arī uzrāda, ka šā gada janvārī, salīdzinot ar pērnā gada decembri, samazinājies to ļaužu skaits, kuri savu materiālo stāvokli pēc gada prognozē sliktāku nekā tagad. Arī atbildes uz citiem jautājumiem norāda, ka skatījums uz valsts ekonomisko nākotni kļūst optimistiskāks. Pretruna (ja ņem vērā valdības krītošo reitingu)? Iespējams, ka ne, - vienkārši cilvēkos nostiprinās pārliecība, ka politiskā vara ekonomiku ietekmēt nevar. Politiskās varas lēmumi dzīvo savu dzīvi, ekonomika - savu. Valdība slikta, bet gan jau mēs kaut kā paši izkulsimies... Dombrovskis nepatīk, bet citi jau nav labāki.
Vai šāda attieksme «jūs neinteresējaties par mums, mēs atbildam ar to pašu» var būt apzināta, reāli iespējama uzvedības forma (ne tikai emocionāla attieksme)? Var. Tikai šā gluži veselīgā anarhisma piekritējiem rekomendētu dažas lietas atcerēties. Pat ja varas lēmumi liekas stulbi, ir vērts būt par tiem informētiem. Vecais teiciens: nezināšana neatbrīvo no atbildības. Varai ir visi instrumenti mums to atgādināt, lai cik skaļi un pamatoti mēs kliegsim, ko mēs par varu un tās prasībām domājam. Citiem vārdiem sakot, ir vismaz jāzina, ko dzimtā valsts atkal izdomājusi, - pilnīga ignorēšana neder.
Otrs jautājumu loks ir saistīts ar līdzdalību sabiedrības dzīvē, apejot valsti. Tas ir, pieļauju, ka tie cilvēki, kuri nav nonākuši līdz «no rokas mutē» režīmam, labprāt atbalstītu kultūru, vides aizsardzību, izglītību utt., tomēr nevēlas to darīt ar valsts starpniecību, jo šaubās, vai valsts iekasēto naudu izlieto pareizi. Tāpēc jautājums ir par bezpeļņas projektu, aktivitāšu formām - cik attīstītas tās ir Latvijā, kā tās pilnveidot utt.
Jo mazāk gribam kontaktēties ar valsti, jo aktīvākiem pašiem jākļūst. Ja to saprotam un varam - uz priekšu!