Atšķirībā no čempionāta pirmajām divām spēlēm šoreiz Latvija laukumā dosies favorītu statusā, jo ir pārākums individuālajā meistarībā. Turklāt Latvijas izlases hokejisti ikdienā spēlē augstākā līmenī un pret spēcīgākiem pretiniekiem, taču - uz vienas kājas Itāliju neuzvarēt.
Es pat teiktu, ka starpība meistarībā praksē nav tik liela, kā uz papīra varētu likties.
Pēc spēlēm ar Krieviju un Vāciju apspriešanas kārtībā nonāca jautājums, kas tad Latvijas izlases hokejisti ir - melnstrādnieki vai pianisti. Es tomēr negribētu viņus visus likt vienā grozā - bez «pianistu» iemaņām nevar iemest Krievijai divas un Vācijai - trīs ripas, bet bez melnstrādnieku rakstura neizdotos sasniegt tos rezultātus, kādi gūti. Spēlē ar Itāliju beidzot vajadzētu mobilizēties visām 60 spēles minūtēm, kas pirmajos mačos diemžēl neizdevās.
Man patika Ronalda Ķēniņa sniegums mačā ar Vāciju. Biju gaidījis, ka viņš spēlēs arī ar Krieviju. Viņam noteikti ir viss nepieciešamais, lai sekmīgi spēlētu pasaules čempionātā. Domāju, ka atgriezties sastāvā varētu An-dris Džeriņš. Tā teikt, savu sodu būs izcietis. Manuprāt, Ķēniņš varētu labi saprasties ar Gintu Meiju.
Itālijas izlases spēli šajā čempionātā diemžēl vēl neesmu redzējis, bet viņi vienmēr labi strādā aizsardzībā un nosedz metienu līnijas. Nāksies smagi pastrādāt pretinieku zonā, lai tiktu pie labiem metieniem. Nedomāju, ka mačs ar Itāliju ir tā spēle, kurā vajadzētu eksperimentēt ar vārtsargiem rotācijas nolūkos. Ja Edgars Masaļskis ir numur viens, tad viņam arī jāspēlē svarīgajā mačā ar Itāliju. Ja jārotē ar vārtsargiem, tad drīzāk tas jādara kādā mazāk nopietnā spēlē - pret kādu spēcīgāku pretinieku. Pret Itāliju jokot nevajadzētu - tā mūs jau pārāk bieži izjokojusi…