Esmu no tiem Latvijas pilsoņiem, kas patiešām no sirds vēlējās saprast, ko mūsu Valsts prezidents gan savās publiskajās intervijās, gan savā vēstulē pārējām politiskajām amatpersonām centās šonedēļ mums visiem pateikt. Teikšu atklāti - tas nav bijis viegls uzdevums. Lai man piedod par šo salīdzinājumu, bet tas viss nedaudz atgādināja televīzijas spēli «uzmini melodiju» - kad pēc vairāk nekā trūcīgiem sākuma akordiem jācenšas noteikt visas dziesmas melodiju. Tikai atšķirībā no šīs spēles Valsts prezidenta atklāsmju gadījumā nav tādas īstas garantijas, ka visa dziesma kopumā vispār pastāv (labi, ja es kļūdos).
Bet - visu pēc kārtas. Savā vēstulē Valsts prezidents raksta: «Laikā, kad jāpieņem neatliekami un drosmīgi lēmumi, kas pavērtu jaunu lappusi Latvijas vēsturē...» Skan dramatiski, bet ko gribētos dzirdēt no valsts galvas - nedaudz precīzākus un saturiskākus formulējumus, par kādiem drosmīgiem lēmumiem ir runa un vēl jo vairāk - par kādu jaunu lappusi Latvijas vēsturē. Visai aptuvenais skaidrojums par to, ka pasaulē un Eiropā izveidojusies jauna situācija (kāda?) un mums jāaizstāv savas intereses 500 miljonu Eiropas iedzīvotāju vidū (paši tur iestājāmies, ar varu neviens nevilka), ir stipri par maz, lai pamatotu nākamo tēzi Valsts prezidenta paziņojumā, kas pēc būtības nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā nepieciešamību mainīt Latvijas politisko iekārtu.
Proti, vēstulē tālāk lasām: «Ir svarīgi pārdomāt Latvijas valsts pārvaldības kārtību un attiecības starp varas atzariem, tajā skaitā starp valsti un pašvaldībām.» Dāmas un kungi - tas, par ko te ir runa, nav nekāda detaļa. Varas atzaru attiecības - tas ir valsts politiskās un konstitucionālās iekārtas pamats. Nezinu, vai mirklis, kad mēs visus aicinām 18. februārī iet un balsot pret Satversmes 4. panta grozīšanu, par esošās Satversmes pamatu nosargāšanu, ir īsti politiski piemērots brīdis šādam atvēzienam, bet tas ir cits jautājums.
Tālāk, manuprāt, seko tas pikantākais. Prezidents «ieskicē», kas tad pastāvošajai iekārtai vainas: «Pašreizējā kārtība nodrošina ideālu varas līdzsvaru, bet nenodrošina attīstību, pieļaujot vāju politisku atbildību un veicinot traucējošu sāncensību, nevis kopdarbu.» Te nu uzreiz uzrodas vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Jautājums par līdzsvarotības un attīstības attiecībām ir tāds filozofisks jautājums. Tā vien gribētos vēstules rakstītājam tā mazliet provokatīvi pajautāt - bet varbūt arī viņa aizstāvētais fiskālās disciplīnas likums, kas ideāli «līdzsvaro» valsts budžetu, tāpat nenodrošina attīstību. Bet viens nu gan ir skaidrs - valsts varas atzaru t. s. check and balance (zināma līdzsvara) princips, tāpat kā Valsts prezidenta aprātais politiskās sāncensības princips, vismaz līdz šim tika uzskatīts par demokrātiskas iekārtas pamatu pamatiem, ko māca politoloģijas stundās jau vidusskolas klasēs. Arī cita šonedēļ no prezidenta mutes izskanējusī tēze, ka vecā sistēma jāmaina pašos pamatos, lai «veicinātu un nodrošinātu atbildības uzņemšanos šaurākam lokam», var tikt viegli pārprasta un ne visai atbilst vismaz eiropeiskam priekšstatam par plašas pilsoniskās līdzdalības sabiedrību.
Vai Rīgas pils koridoros top cita izpratne par demokrātiju? Negribu būt kašķīgs, tomēr jāatgādina, ka mēģinājumi «uzlabot» vispārpieņemtos priekšstatus par demokrātiju nav nekas oriģināls. Tālu nav jāmeklē. Tepat pie mūsu austrumu kaimiņiem. Apmēram pirms desmit gadiem viens no Vladimira Putina varas ideologiem Vladislavs Surkovs izstrādāja Krievijas īpašās, tā sauktās suverēnās demokrātijas jēdzienu, kuras pamatuzdevums, protams, bija putiniskās varas vertikāles nostiprināšana, tajā pašā laikā pasaulei stāstot, ka Krievijā vajadzīga sava īpaša demokrātija. Kaut kā nelabi, bet man kā cilvēkam, kuram kādreiz šo Surkova izgudrojumu nācās speciāli ciešāk papētīt, tā kā apskrienas dūša, ka dažās mūsu Valsts prezidenta tēzēs saklausu ko līdzīgu surkoviskajiem refrēniem. Sevišķi par to nepieciešamību pēc šaurāka atbildīgo loka un politisko sāncensību, kas traucē kopdarbam… «Krievijas labā».
Bet varbūt (un ceru, ka tā) es esmu kaut ko pārpratis. Bet tā arī ir problēma. Valsts prezidenta publiska uzstāšanās nav tas pats, kas debates politoloģijas pirmā kursa studentu seminārā. Prezidenta vārdiem vajadzētu būt skaidriem, strukturētiem, nepārprotamiem. Ne velti jau senie grieķi retorikas mākslu pieskaitīja pie būtiskām demokrātijas prasmēm. Tāpat īsti nepiedien formula - padomājiet par kaut ko fundamentālu, bet, kad nonāk līdz konkrētībai, nekas vairāk kā deputātu skaita samazināšana Saeimā nesanāk. Beigu beigās Valsts prezidenta rokās ir arī resursi, lai viņš pats organizētu ekspertu grupas, kas nonāktu jau pie konkrētiem priekšlikumiem, kurus tad varētu virzīt tālākai apspriešanai sabiedrībā un politiķu aprindās. Prezidentam ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības.
Un demokrātijā jau nevienas tēmas apspriešana nav tabu. Piemēram, ja Valsts prezidentam ir priekšlikums, ka Latvijai nākotnē vajadzētu pāriet uz prezidentālas republikas pārvaldības formu, tad tas arī skaidri jāpasaka. Es saku - piemēram.