Trīs nedēļas pagājušas no vēlēšanām, bet tādas īstas skaidrības par to, kas tad veidos valdošo koalīciju, tā arī nav. Acīmredzot šonedēļ Valsts prezidentam savs vārds ir jāpasaka, jo nu visi viņa noteiktie termiņi partijām pašām atrast vienošanos ir iztecējuši.
Teorētiski viņa rīcībai pastāv trīs varianti. Pirmkārt, prezidents var sekot formālajai paražai un uzticēt formēt valdību vēlēšanu matemātiskajam uzvarētājam Saskaņas centram. Problēma ir tikai tā, ka šo trīs nedēļu laikā saskaņieši tā īsti ne reizes nav publiski pauduši apņēmību to darīt. Savukārt, ja tomēr viņi izšķiras to darīt un prezidents nominē Saskaņas pārstāvi kā pirmās rokas mēģinātāju sastādīt valdību, ieguvums ir tas, ka, neskatoties uz šī mēģinājuma veiksmīgumu vai neveiksmīgumu, neviens nevarēs pārmest, ka Saskaņa mākslīgi tiek diskriminēta un atstumta, kā arī ir ievērotas tradīcijas, kas demokrātijas stabilitātei nav mazsvarīgi.
Otrs, it kā loģiskāks variants ir nominēt Valdi Dombrovski, jo vismaz viņu šajā amatā ir atbalstījušas gandrīz visas ievēlētās partijas. Bet ir paradoksāla situācija - vairākums redz V. Dombrovski premjera amatā, bet vairākuma koalīcijas nav. Atcerēsimies, ka Saeima balso nevis atsevišķi par premjeru, bet gan par visu Ministru kabinetu kopumā. Šis variants faktiski nozīmētu, ka Valsts prezidentam būtu pašam jāiejaucas arī koalīcijas veidošanas procesā, daļēji uzņemoties smago izšķiršanos par to, kam - nacionāļiem vai saskaņiešiem - būt valdībā. Un vēl viena problēma šim variantam - V. Dombrovskis pārāk ilgi nu jau ir bijis premjera krēslā, tāpēc ir pamatotas aizdomas (lielā mērā to apliecina arī viņa vadības stils), ka šajā gadījumā ne uz kādām revolucionārām reformām mēs gaidīt nevaram un nākamo triju gadu laikā aizvien vairāk radīsies jautājums, kāpēc vispār 10. Saeima bija jāatlaiž. Vēl jo vairāk, ja viņš valdības veidošanas procesā kādas balsis sev piekasīs arī no kādām ZZS sastāvdaļām.
Un trešais variants - uz partiju nespēju pašām vienoties prezidents atbild, nominējot t. s. ārpuspartiju premjera kandidātu. Protams, tas būtu zināms dￃﾩjￃﾠ vu no 1995. gada, kad par valdības vadītāju kļuva Andris Šķēle. Saprotams, ka šobrīd šīs «atmiņas» ne visiem liekas kas pozitīvs, tomēr jāatceras, ka Šķēles tā sauktajā pirmās valdīšanas laikā tika izdarītas daudzas labas lietas, piemēram, sastādīts pirmais Latvijas bezdeficīta budžets. Šāda bezpartijiskā premjera aicināšana atbrīvotu vismaz partijas no morālās atbildības par to, kurš tad kuru ir ievilcis koalīcijā, un pašķaidītu pašreiz traucējošas «sakabes» (Vienotība ar VL-TB/LNNK pret ZRP ar Saskaņu). Tajā pašā laikā - tā būtu pašu partiju nespējniecības zīme, kas kompromitētu vēl vairāk jau tā necilo partiju sistēmas autoritāti.
Godīgi runājot, neapskaužu prezidentu. Viņam tagad jāmēģina lāpīt to, ko politiskā nemākulība Latvijā sastrādājusi.