Mans īpašais atklājums ir viesis Mario Brunello. Tik valdzinoši dabisks viņš bija J. Haidna čella koncerta klasiskajā vitalitātē, kurai «uzmet garu», pats diriģēdams. Tā ir ne tikai meistarība, bet brīnums: Siguldā spēlēdams skumju armēņu melodiju, viņš no čella izvilināja šīs tautas pūšaminstrumenta duduka maigi sērīgo tembru! Tikpat neatvairāmi Brunello harisma uzrunāja Rīgā: ar čellu Džovanni Solima opusā Spasimo un (piedevā) Nino Rotas Mīlas tēmā leģendārajai F. Dzefirelli filmai Romeo un Džuljeta (1968). Kā diriģents - vadot izjustu G. Lekē Adagio atskaņojumu. 21 gadu vecā, no vaiga bālā Krievijas pianisma pasaules zvaigzne Daniils Trifonovs pārliecināja ar liriski romantisko, jūtīgo V. A. Mocarta La mažora klavierkoncerta lasījumu: kādas toņa un intonācijas gradācijas! Biedēja dēmoniskais virtuozitātes demonstrējums piedevā, kam ar mūziku maz sakara. Prieks bija piedzīvot, kādu dziļumu un nianses M. Veinberga 2. simfonijā atklāja diriģents Andris Poga, kurš izaudzis par pasaules klases meistaru. Satriecošajā A. Šnitkes klavierkoncerta interpretācijā viņš pretī Reiņa Zariņa tīši robustajam skarbumam lika simfoniski sulīgu stīgu orķestra skaņu. O. Vācieša dzeja, Im. Zemzara stilizētāja un dziedātājas I. Paršas talanti diemžēl neglāba jubilejas serenādi, kuras bezgaumīgais pastiprinājums lauza niansēto koncerta pasauli. 5 5 5 5 5
Atklāšanas lielais izaicinājums bija Pētera Vaska fantāzijas Vox amoris atskaņojums ar orķestra mūziķa Džeralda Bidvas vijoles solo altista Daniila Grišina vadībā. Diemžēl solista balss zuda kopskaņā, līdz galam neiznesot skaņdarba būtību, lai arī mūziķis ieguldījis spēcīgu radošo enerģiju. Muzikāls spirgtums valdīja Noslēgumā. Čellists Mario Brunelli ar savu dzīvīgo, mazliet impulsīvo orķestra vadīšanas stilu burtiski uzdzirkstīja Haidna Do mažora Čella koncertā. Ja Krēmers ir šī festivāla lielais gars, tad Brunelli bija noslēguma koncerta dvēsele. Viņa 400 gadu senais čells dziedāja aristokrātiski maigā tembrā. Kremerata šķita brīžiem paslēpusi kādreiz sev raksturīgo filigrāni izsmalcināto, individualizēto toni. Lai arī jūtīgi atsaucoties Brunello solo partijai, orķestris tomēr bija mazliet par skaļu, radot vēlmi paliekties uz priekšu, lai labāk sadzirdētu solistu. Pārsteidza arī līdz bīstamībai muzikāli jūtīgā jaunās zvaigznes Daniila Trifonova sniegums, kurš Mocarta La mažora klavierkoncertu spēlēja vairāk ar sirdi, nevis ar rokām. Ja pārliecina personība, tad ar baudu var klausīties romantizētu, subjektīvāku Mocarta lasījumu. Piedevā pianists vēlējās satriekt ar tehniski grūto Štrausa operetes Sikspārnis uvertīras pārlikumu. Tas izsauca stāvovācijas, tomēr lika noprast, ka vēlme zibēt ar tehniskiem efektiem vēl liks gaidīt personības briedumu. 5 5 5 5 5
Festivāla noslēgums Siguldā 8.VII un Rīgas koncerts 9.VII - patiesi spoži notikumi, uz kuriem iets orķestra 15 gadu un tā dibinātāja vijolnieka Gidona Krēmera mūža 65 gadu garumā. Kur slēpjas kremeratiešu panākumu atslēga? Šķiet, ka viņu baltiešu (LV, LT, EE) izcelsmē ar pasaules pilsoni G. Krēmeru centrā. Identitātē, kur unikālā kausējumā saplūdušas baltiešu, ģermāņu, skandināvu, slāvu un vietējo ebreju tradīcijas. Tie nav despotiskie un dogmatiskie Austrumi, bet arī ne liberāli izļurkušie Rietumi. Saviļņojoši bija klausīties Polijas ebreja krievu komponista Mečislava/Moiseja Veinberga (1919- 1996) darbus, kuros jaušamas tiklab Šostakoviča, kā Mālera un Šūberta saknes līdz pat Bēthovenam. Tāpat arī itāļu čellista/diriģenta Mario Brunello pēc J. Haidna Do mažora čella koncerta spēlēto, pasakaini skaisto armēņu tautasdziesmu; krievu pianisma zvaigznes Daniila Trifonova Mocarta 23. klavierkoncerta konģeniālo interpretāciju un Štrausa piedevu paša listiāniski žilbinošajā aranžējumā. Rīgai tiek atgādnes par 24 gadu vecumā mirušā beļģu XIX gs. komponista Gijoma Lekē daiļskanīgo Adagio, par latvieti Mārtiņu Braunu, kurš prot sacerēt ne tikai valsts himnas nopietnu konkurenti, bet arī līdz pēdējai vīlītei izsmalcināti elegantu Valsīti sirdspatikšanai. Ka mums ir tik suģestējošs pianists Reinis Zariņš un lielisks diriģents Andris Poga.