Domājams, neko glaimojošs mūsu pašapziņai nebūs arī starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International tradicionālā Korupcijas uztveres indeksā ietvertais vērtējums. Latvijas indekss jaunākajā vērtējumā ir 4, 3 un sliktāks nekā kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Turklāt salīdzinājumā ar pērno gadu, kad Latvijai noteiktais korupcijas uztveres indekss bija 4,5, atliek vien secināt, ka par nekādu izcili pozitīvu progresu korupcijas novēršanā un apkarošanā nevaram runāt.
Pirms apšaubīt pētījuma autoru objektivitāti un sūroties par «uzēšanos», ir vērts atsaukt atmiņā kaut dažas epizodes, kas droši vien tiešāk vai netiešāk varētu būt iespaidojušas korupcijas uztveres indeksu.
Sava loma varētu būt, piemēram, ekonomiskajai lejupslīdei un vairāku Korupcijas novēršanas un apkarošanas (KNAB) biroja amatpersonu atzītajam, ka ierēdņu algu apcirpšana ir palielinājusi korupcijas risku. Un velti cerēt uz korupcijas ēnu mazināšanos, ja pat Iekšlietu ministrijas struktūrās strādājošie gluži atklāti runā, ka likumsargi, kuri treknajos gados uzņēmušies ievērojamas kredītsaistības, nu nonākuši pastiprināta korupcijas riska zonā. To, ka tie nav tikai vārdi, apliecina, piemēram, prokurora Svena Martinsona aizturēšana par citam prokuroram domāta kukuļa piesavināšanos... Kāds pamats cerēt, ka sabiedrība noticēs amata vīru un sievu godaprātam, ja atklātībā nonāk informācija, ka pat lielu teātru direktori nonākuši korupcijas apkarotāju redzeslokā, jo iemanījušies par krietnu atlīdzību sniegt konsultācijas cits citam. Aizdomās par līdzdalību koruptīvos darījumos tiek aizturētas augstas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas un Latvenergo amatpersonas. LTRK vadītāja runā, ka kukuļi no uzņēmējiem tiek vienkārši izspiesti, bet televīzija ar slēptās kameras palīdzību nofilmē dakteri, kurš nekaunas paģērēt kukuli no slimas sirmgalves? Un ko gan lai domā jūrmalnieki, par kuru nodokļos samaksāto naudu mērs Gatis Turksnis nolēmis nolīgt par padomnieku kukuļdošanā apsūdzēto eksmēru Raimondu Munkevicu?
Šie ir tikai daži no skaļākajiem pēdējā gada laikā piedzīvotajiem korupcijas skandāliem. Bet cik vēl ir tādu «piecīšu ņēmēju» - ceļu policistu, kukuļu izspiedēju dakteru un ierēdņu, kas vēl arvien piekopj ierasto rūpalu?
Mēs, protams, varam sevi mierināt, ka Grieķijā, Itālijā, Rumānijā un Bulgārijā korupcija, iespējams, ir vēl lielāka problēma. Taču šāda sevis mierināšana ir sevis mānīšana, kas neveicina problēmu risināšanu pēc būtības.