Izglītības ministra uzstādījums par aktīvāku svešvalodu lietojumu augstākajā izglītībā ir atbalstāms - kaut vai tāpēc, ka valodu zināšanas nevienam par ļaunu dzīvē nenāk. Tomēr nevar arī nepiekrist Ķīļa ministrijas bijušās valsts sekretāres Kristīnes Jarinovskas šonedēļ publiski atgādinātajam, ka būtu pārsteidzīgi pavēstīt: zināmam mūsdienu zinātnes terminoloģijas apjomam vienkārši nav analogu latviešu valodā, tāpēc, tā teikt, nav ko mocīties... «Jaunvārdu darināšana un izaugsme akadēmiskajā vidē valodas dzīvībai» ir ļoti svarīga, norāda Jarinovska. Ironizēt par daža laba jaunvārda nepierasto skanējumu vai tiešām neveiklumu nav jēgas - ļoti daudzi mūsdienās pierasti vārdi latviešu valodā arī ir jaunradīti, piemēram, XX gadsimta sākumā, un gan jau arī tad izsauca pretrunīgas atsauksmes.
Valodas lietošanas/attīstības jautājums ir saistīts ar bieži piesaukto Latvijas zinātnes konkurētspējas tēmu. Un te parādās satraucoša attieksme pret to humanitāro zinātņu sadaļu, kura strādā ar Latvijas vēsturi, literatūru, mākslu utt.: «Kuru tas pasaulē interesē?» Attīstām tos zinātnes segmentus, kuru rezultātus varam komercializēt patentu vai ražotņu formā, nav ko tērēt budžeta naudu lokāli specifiskām tēmām. Pirmkārt, šādu apgalvojumu paudējiem var ieteikt iepazīties ar dažādiem tematiskiem rakstu krājumiem, kas vēstures, literatūrvēstures jautājumus aktīvi aplūko tieši caur mazo (?) nāciju vai reģionu prizmu. Otrkārt, pats jautājuma uzstādījums pieder pie tiem, uz kuriem pat grūti racionāli atbildēt, jo te nonākam piederības vietai, nācijai vārdos neformulējamā laukā. Protams, nekas jau traks it kā nenotiks, ja mēs lasīsim izcilo franču vai krievu literatūras klasiku un nevis tik ļoti «provinciālo» Jaunsudrabiņu vai Medeni. Droši vien interesantāk ir palasīties par t. s. lielajiem vēstures notikumiem, nevis par «kaut kādu» Rīgas Latviešu biedrību vai, vēl trakāk, arheoloģiskajiem izrakumiem Āraišos. Tomēr tad arī jārēķinās, ka mūs neuztrauks koka apbūves («kaut kādas būdas») iznīcināšana Rīgā vai vandalisms kapos, ka arvien ierobežotākās zināšanas par Latvijas kultūras vēsturi tieši veicina mazvērtības sajūtu, atvērtību maldinošai propagandai.
Protams, ir jādiskutē par to, cik labi strādā t. s. letonika, vai speciālisti māk savu darbu izstāstīt. Tomēr ir jāsaprot arī tas, ka ārzemēs ar šīm tēmām objektīvi nekad tā nenodarbosies kā mēs paši. Pasludināt izlokšņu vai muižu parku pētniecību par neperspektīvu «pēršanos pa pīļu dīķi» nozīmē pasludināt par neperspektīvu arī piederību latviešu nācijai un dzīvi Latvijā kā zemē, nevis nejaušā mītnes vietā. Jācer, ka ārvalstu eksperti, kuri drīzumā vērtēs Latvijas zinātni, nebūs tik... provinciāli, ka ignorēs nenoliedzamo: savu nacionālo kultūru pēta, uztur arī baski, kataloņi, velsieši, maķedonieši un īslandieši.