Cits šoks
M. Reivenhils Eiropas teātrī ienāca ar troksni - paaudzi definējošā Shopping & Fucking aizvien ir viņa pazīstamākā luga, aiz kuras spožuma un posta pazūd dramaturga pārējie darbi. M. Reivenhils jau labu laiku ir konservatīvā britu teātra meinstrīma cienīts dramaturgs. 2005. gadā pirmiestudētais Produkts savā veidā arī ir mēģinājums šokēt, bet iedarbības līdzekļi un laikmeta pulss jau gluži cits. Produkts stāsta stāstu stāstā - producents uzaicinājis uz noklausīšanos aktrisi, kurai klāsta kinoscenāriju, mēģinot piesaistīt projektam.
Scenārijs, starp citu, tiešām ir produkts - klišeju savārstījums par rietumnieces iemīlēšanos islāma teroristā un pakāpenisku pāraugšanu pārliecinātā cīnītājā. Stāstāmais M. Reivenhilam padevies kinematogrāfisks - Dvīņu torņi un pašnāvnieka aizdedzināšanās, tumsas un gaismas kontrasti, palēninājuma ainas, sākot ar sprādzienā norautas bērna galvas lidojumu līdz lodei, kas rikošetā tūlīt nogalinās. Ir sapņi un murgi, eksotiskas lokācijas un kaili ķermeņi, efektīgi tuvplāni un kameras attālināšanās panorāmā. Citiem vārdiem, ja jums piemīt kaut nedaudz vizuālās domāšanas, filmu izrādē faktiski redzēsiet, jo tā sastiķēta no Holivudas grāvēju gabaliņiem - raksturīgākie filmēšanas leņķi, tipiskākās varoņu attiecības, vizuāla klišeja uz vizuālas klišejas. Protams, M. Reivenhils par to ironizē. Klausoties lirisku seksa aprakstu, kurā viņam ir 80%, bet viņai - 20% ķermeņa apdegumu, turklāt akts notiek hlorētā baseinā, smejas pat Latvijas korektie skatītāji, kas par tabu pārkāpjošām lietām, lai cik komiskām, parasti neatļaujas pat klusi pasmaidīt. Bet dramaturgu neapšaubāmi interesējis arī «produkta» iedarbības mehānisms - kas aizskar un aizkustina skatītāju/klausītāju? Kā piespiest publiku, kas zālē ienākusi labākajā gadījumā ar bailēm, bet nereti ar riebumu un naidu pret islāma teroristu (jāņem vērā kultūrtelpas un pieredzes konteksts), mainīt domas? Kā likt noticēt, ka stāsts par nepiepildītas sievietes ceļu uz ekstrēmismu kā atbrīvojošu kategoriju ir skaists? Kas tad īsti ir luga - jautā M. Reivenhils. Atbilde ir provokatīva - stāsts, kuram pietiek ar stāstītāju. Lai sanāktu teātris, vajag vēl tikai klausītāju, un pēc dramaturga iedibinātās tradīcijas Produktu parasti izpilda profesionāls aktieris Producenta lomā un sieviete no malas - no skatītāju zāles vai iepriekš sarunāta - , kas spēles telpā pirmo reizi tiek konfrontēta ar tekstu.
Produkts par produktu
Dž. Dž. Džilindžers Dailē ir izvēlējies atšķirīgu, pirmajā mirklī liekas mazāk interesantu ceļu - pretī Ģirtam Ķesterim spēlē Sarmīte Rubule. Ģ. Ķesteris sižetu «virza» talantīgi, spēdams lomā balansēt starp tēlu, kas spēlē citu tēlu, vienlaikus spēlēdams vēl trešo tēlu. Raksturs ir precīzs, turklāt ne mirkli nezaudējot stāsta intensitāti. Bet, par spīti Ģ. Ķestera virtuozitātei, izrādes centrā konceptuāli tomēr ir «nespēlējošā» S. Rubule. Tēls, kurā aktrise darbojas, ir tik filigrāni veidots, ka robežas starp aktrises «es» un personu nav nosakāmas, tāpēc S. Rubules skatuviskā eksistence Teroristē ir absolūti neteatrāla. Amatieris spēles situācijā ko tādu nespēj. Kas tiek iegūts? Izrādē ir mazāk uzspēles. Tā ir arī mazāk komiska nekā tad, ja Aktrises lomas izpildītāja censtos reaģēt uz Producenta lomā esošā aktiera izteiksmes veidu. Dž. Dž. Džilindžera izrādē Aktrise reaģē nevis uz to, kā viņai stāsta (kas, ik dienas pierāda neskaitāmi izklaides produkti, ir pirmais, ko uztver skatītājs), bet gan uz stāstījuma saturu. Tādējādi izrādes uzmanības centrā nonāk nevis «produkts», mākslas vai izklaides iedarbības mehānismi modernajā kultūrā, bet gan... terorisms un ar to saistītās sabiedrības emocionālās problēmas. Aktrise uz skatuves kalpo par tēlu, ar ko sevi salīdzināt skatītājam - novērot, kā reaģē viņa un kas tai pašā laikā notiek tevī. Sakrīt? Nesakrīt? Šokē? No šāda viedokļa skatoties, tēla reakcijas gan varētu vēlēties niansētākas. Šobrīd S. Rubule pauž vai nu norobežošanos, ciešanu pilnu apņēmību pārciest to, kas pārciešams, vai arī riebumu. Pazūd starpslānis - kā stāstījuma veids ietekmē stāstījuma saturu jeb cik lielā mērā katrs esam popkultūras klišeju iedarbības spēkam pakļauts? Tas šodienas kultūrā ir būtisks un interesants jautājums, uz ko izrāde var palīdzēt atbildēt. Tiesa, pārsteidzošā kārtā režisors Teroristē vairījies no materiālā atrodamajām pretrunām un uz skatītāju vērstajām provokācijām. Tāpēc vakars Dailē tomēr piedāvā mazāk, nekā ļautu gaidīt pašas izrādes oriģinālo atradumu izklāsts. Šoka nav. Pārsteiguma arī ne. Teroriste galu galā ir produkts par produktu.