Vētra bija šķaidījusi vai izrāvusi ar saknēm kokus, it kā izpildot kādu nāvējošu pavēli, kas lika nogalināt katru piekto. Koki bija tikai stāvējuši un gaidījuši apžēlošanu, bet mierīgi, ar milzīgu troksni tomēr sabrukuši šī spēka priekšā. Pēc tam Reins dzirdēja, kā viss, kas bija palicis dzīvs, sarunājās savā starpā, apspriežot notikušo, un neviens neatcerējās, ka būtu piedzīvojis ko tādu. Var būt, ka tāda izskatījās zemes piedzimšana, sprieda vecie ozoli, bet jaunie bērzi tiem neticēja un domāja, ka pārdzīvota zemes nāve. Reins nedomāja par pārējiem, viņu nekad nebija satraucis apkārtējo liktenis, un, godīgi sakot, viņš arī neuztraucās par savējo, tikai apjukums, kas lielāks par baltajiem mākoņiem uz beidzot rimušajām debesīm, lika mētāties jaunajā vietā.
Reins bija dabūjis jaunu gultni, jo iepriekšējās nakts vētra bija sagāzusi viņā iekšā zemes un koku kaulus tā, ka pat viņa milzīgais spēks, kura priekšā saļima visi, kuri staigāja, rāpoja vai līda pa zemi, nespēja izlauzt sev atpakaļ veco ceļu. Viņš pakļāvās jaunajai iespējai - tai visžēlīgajai niecīgajai spraugai, kas viņam bija pavērta starp zemes kalniem un deva iespēju veidot jaunu gultni. Pāris mirkļu nepatīkamas zemošanās, karojot par savu vietu, un viņš atkal būs spēks, Reins domāja. Tikai tā viņš varēja atgūties no šīs sakāves - nekad nebija patīkami, kad bija jāatzīst zaudēta kauja.
Viņa bija mierīga un klusa. Likās, ka viņa nemaz nepamanīja Reina ierašanos. Un viņas miers satracināja jaunekli, un viņš grasījās spēkoties, taču sapinās jau pirmajos mēģinājumos. Reinam nekas cits neatlika kā lēnītēm virzīties viņai garām, jo tur, pavisam saredzamā attālumā vīdēja viņa vecā gultne. Viņš lauzās uz to, vērodams apkārtni un atskatīdamies uz viņu. Viņa joprojām nerunāja, un Reins nenocietās. Sāka ar parastajiem jociņiem par vakardienas vētru un slikto laiku, par to, vai viņai te vienai nebija bail? Jo nakts taču bijusi tumša un pilna baisu atklājumu. Un galu galā, vai viņa nav cietusi? Un tā tālāk, līdz viņš jau savā bezatbildes vāvuļošanā bija nonācis līdz viņas acu krāsai, kas viņam liekoties bezgalīgi skaista… Un tikai tad pamanīja, ka tās vairs nav ne zilas, kā bija pirms minūtes, ne zaļas, kā pirms pusstundas.
Tās bija dziļas, tik dziļas, ka vilka viņu līdzi gluži tāpat, kā viņš savos atvaros bija vilinājis meitenes un zēnus. Viņš slīka. Un, iespējams, būtu arī noslīcis, ja viņa nebūtu apžēlojusies un aizvērusi savas acis. Un viņš paspēja aizbēgt. Taču jau tad zināja, ka viņš vairs nekad neatgriezīsies vecajā, pirmsvētras gultnē, pat ja tas būs iespējams, kad norims vētras radītais posts un tiks novākti koki un zemes kalni. Reins nāks atkal. Mēģinās atminēt acu krāsu un sarunāsies pats ar sevi. Kaut kas vairāk par viņā sagāzto koku dvēselēm bija atdzīvojies viņas tuvumā. Kaut kas siltāks par saules atspīdumiem nu spoguļojās viņa sirdī. Kaut kas asāks par saplēstas māla krūzes lauskām durstīja viņa miesu. Un viņš gribēja zināt, kas tieši tas ir. Reins saprata, ka tas, ko viņš pats vēl pirms mirkļa bija nodēvējis par savu nožēlojamību, kad bija iesprūdis zaru un zemes kaudzēs, bija tikai sīkums salīdzinājumā ar to dvēseles stāvokli, kas viņu pārņēma tagad. Vēlāk, pēc ilgiem meklējumiem, viņš bija atradis tam vārdu, jo cilvēki to dēvēja par ilgām. Reizēm tās līdzinājās neziņai, kas plosīja prātu un sirdi, domājot par otru, kas izceļojis no viņa uzmanības loka, reizēm tās atgādina patīkamas trīsas, kas sildīja domas un jutekļus, jo vēstīja, ka otrs parādīsies pie apvāršņa ātrāk par saullēktu.
Reins bija atpakaļ ātri. Izskrējis savu ierasto loku, viņš bija atgriezies, pats nemaz nemanīdams, cik ļoti bija izmainījusies apkārtne, kam viņš bija auļojis cauri. Kā pazuduši koki un mājas, kā dzīvnieki atguvušies, bet cilvēki - sarāvušies pēc šī debesu nakts vēstījuma un solījās piesardzīgāk rūpēties par savu ērtību. Bet tam vairs nebija nozīmes. Nebija nozīmes gandrīz nekam, kas nebija saistīts ar Reina redzētajām acīm. Ar katru reizi vairāk un vairāk viņš sajuta, kā, iegrimstot viņas tuvumā, viņam aizraujas elpa un galvā sāk kāpt dīvains nelabums - tāds pats, kā gāžoties lejā no rumbas. Reins grima viņā un vēlējās to aprīt. Viņa neļāvās. Viņa smaržoja pēc trūdiem un bezgalības, viņš - pēc spirgtuma un straujuma. Viņa krāja sevī gudrību no visām dzīlēm un laikiem, viņš dāļāja savus spēkus un jaunību, cik vien spēja. Viņa sargāja dzīvības rašanos un krāja nāves, viņš sēja dzīvības un ņēma tās bez apdomas un pārmetumiem. Viņai nevajadzēja nenieka no pasaules plašuma, bet viņa glabāja visu, ko viņš tai atnesa, - gan labās, gan sliktās ziņas, un tur tapa domas, ko sauc par mūžību. Viņam vajadzēja tikai plašumu, viņš klausījās sīkumus un arī nopietnās lietas, bet tās viņā sabira kā graudi caurā maisā. Viņa tos savāca kopā un izvētīja. Tāpēc viņa runāja reti - tās domas, kas auklējās viņā, nebija noklausītas garāmejot vai izlasītas grāmatās, viņa lasīja citur. Pukstos un lāsēs, klusumā un brāzienos. Gluži kā avota smiltis sijāja tīrūdeni, viņa sijāja visu, kas nonāca tuvumā, - ziņas un neziņas, atmiņu, kopējo un savējo.
Un tā tas turpinājās ilgi. Reins nāca un gāja, kā un kad gribēja. Viņa vienmēr palika. Viņa auklēja savus sapņus un abu bērnus, dziedāja šūpļa dziesmas, mierināja visus, kas tur iemaldījās. Sēņotājus, ogotājus, mežcirtējus un kūdras meklētājus. Viņš bravūrīgi vāca kopā mazās upes, kas gadījās viņam pa ceļam, - tās glaimotas un maigas pievienojās viņam, un viņš auga spēkā. Varenā un neaptveramā. Reins pats nemaz neapzinājās, kāds tas ir, un, domājot, ka glāsta, bieži salauza gan rokas, gan sirdis, tāpēc krasti ļima viņa priekšā, atvari uzbangoja, cilvēki baidījās. Viņš tikai steidzās. Reins steidzās nodzīvot savu laiku. Viņa stāvēja savējo. Un nenieka nedomāja pasaules domas, jo viņai bija savējās - pilnas aukstas rasas un tumšsarkanu dzērveņu, pilnas putnu mošanās un nakts zvēru slīdošās čaboņas. Viņa zināja teiku teikas, kas vēstīja par citiem no dažādiem laikiem. Viņš zināja vien stāstus par sevi, saviem ceļojumiem un iekarojumiem.
Viņš bija upe, viņa - purvs. Viņa vārds bija Reins, bet vēlāk nezin kāpēc visi viņu sauca par Rauni, tāpat kā vietējie viņai bija devuši Liesmas vārdu, kaut kartēs viņai ierakstīts pavisam cits nosaukums. Viņai patika tas pirmais, tāpēc otru viņa pati bija aizmirsusi. Viņa ir joprojām, viņš? - kas to vairs zina… runā, ka viņš izsīcis vai kāds atkal viņa gultni pagriezis uz citu pusi. Tad jau viņš no nespēka un dusmām vāļājas kaut kur pavisam netālu no viņas. Droši vien dusmās kliedz un apvaino savus pāridarītājus. Tad klusē un lūdzas. Viņa bravūra, pārvērsta izmisumā, biedē dzīvības, kas palikušas viņa aizsegā. Un viņam atkal ir vienalga.
Bet reiz viņš pats nobīsies no savām dusmām un vienaldzības, slēgs derības ar vēju, un tas sarīkos vētru. Tādu, kas aiznesīs cilvēku aizsprostus un izlauzīs viņam ceļu, atpakaļ pie savas Liesmas. Jo viņa atmiņas pēkšņi izrādīsies stiprākas par visu, kas gadījies viņa ceļā, tās izrādīsies lielākās slāpes, ko viņš piedzīvojis savā laiku un aizlaiku mūžā. Viņš bija upe, pilns ūdeņu ūdeņiem, bet viņam slāps. Kā zivis, kas vasarā izmestas sausumā vai ziemā nokļuvušas pārāk dziļi zem ledus un jau izelpojušas visu dzīvību, vai tās, kas iekļuvušas kādā no straumēm, kura saņēmusi par daudz cilvēku atkritumu, kas palikuši pāri no viņu ērtības. Slāpes bija briesmīgākas par apziņu, kas viņu piemeklēja pavasaros, kad likās - smagais ledus, kas sēdējis uz viņa muguras vairākus mēnešus, nekad nepazudīs, jo saule kavējas un pat putnu čalas krastos nekādi netuvina viņa alkas atkal būt brīvam ūdenim. Bet daudz vairāk par apziņas sāpēm viņa pašpietiekamo būtni biedēja kas cits - sāpes, kas vēstīja par dīvainiem mutuļiem, kuri nerimstas arī zemledus laikā.
Viņa to zina un klusē. Un gaida. Reizēm, kad ir pavisam smagi, viņa atceras pirmo reizi, kad Reins, lauzdamies starp saknēm un dūņām, izbrida ceļu viņā. Viņa toreiz mulsa un klusi kunkstēja no sāpēm un kņudoņas, viņš auroja. No baudas, mulsuma un nespējas aptvert viņu visu. Un tā vienmēr - viņam tika tikai daļa no viņas. Nekad, nekad viņš nebija dabūjis viņu visu. Un viņai patika, ka tā. Tā bija drošāk - ka viņš atgriezīsies, ka atcerēsies un ilgosies. Pat ja viņa pilnīgi noteikti zināja, ka ne jau viņas, bet savu sajūtu dēļ viņš atgriežas. To sajūtu, kas radās tikai viņas tuvumā, viņas dziļumā un elpā. Viņa bija mūžīga, paredzama un droša, viņš - negaidīts, traks un nezināms. Viņa bija sargātāja, viņš - ārdītājs, viņa sildītāja, bet viņš - auksts un ātrs. Viņš bija iekarotājs, kas ļāva citiem pastāvēt vien tāpēc, lai varētu to priekšā dižoties ar savu spēku, viņš gribēja, lai viņam piederētu visa pasaule vai vismaz lielākā tās daļa. Viņai tā jau piederēja, jo viņa bija dzīvība.
Reins nepazina baiļu un skumju, viņš bija aukstasinīgs un drosmīgs. Un tikai tad, kad Reins satika savu Liesmu, viņš pēkšņi kļuva par Golfa straumi, jo, ieplūdis viņā, karsts un mežonīgs ārdīja viņas mieru. Un tas kļuva par viņa mieru. Un viņš uzzināja, kas ir bailes. Tās bija lielākas par debesīm, kas, tumšu mākoņu piebriedušas, spiedās uz leju kā ūdenskritums, tās bija smagākas par zvaigžņu un mēness kravu, kas naktīs spoguļojās Reina saujās. Tas bija vien mirklis, kad viņš šķīrās no viņas, un tas ilga līdz brīdim, kad viņš atkal spēja būt atpakaļ. Tas bija netverams, sīks, nesaskatāms knislis, kas neatstājies sīca viņam pie auss, atgādinot, ka, lai arī nepamanāms, tas ir baismīgāks par visu vēju un zemju spēku. To nevarēja aiznest saujās, to nevarēja iesmelt spainī, to nevarēja aizturēt un izdomāt. Tas bija. Un tas mazais knislis nu bija viņa bailes. Bailes neatgriezties, pazust šai laika skrējienā, bailes neatrast Liesmu, bailes par to, ka reiz viņu neviens te vairs negaidīs. Bet Liesma mīlēja viņu. Kā visu, ko spēja darīt laimīgu.
Kaut kas nolemtības pilns bija viņas klusēšanā, bet neparasti dzīvs skatienā, kas vērās tālumā, gaidot un arī slēpjot savu gaidīšanu, lai Reins nepamanītu. Un viņš nepamanīja. Tik dažādas un atšķirīgas kā šie divi uz pasaules bija tikai retas parādības, un viņi tādi bija. Viņi vienojās mirklī, kad Reins aizmirsa par saviem paradumiem un viņa ļāva viņam tos aizmirst. Viņi elpoja vienā ritmā, un zvaigžņu lietus bija tikai sīkums, ko tādās naktīs radīja viņu mīlestība. Senie ļaudis tad zināja, ka tās ir Radītāja dusmu grīstes, kas šņākdamas šķēla nakti, tūkstošiem gadu vēlāk gudrie radīja teorijas par meteoru atlūzām, kas izkritušas no Visuma velves, bet visi, kas vērās debesīs, sajūsmā aizturēja elpu un iedomājās vēlēšanos. Un pilnīgi noteikti ticēja, ka piepildīsies. Tāpēc, ka tajā - nakts melnuma un gaišo zibšņu sadursmē - pastāvēja kaut kas tikpat nedabiski dabisks, nenovēršams un skaists kā viņa un viņas satikšanās mirkļos. Tad, kad zvaigžņu lietus beidzās, vienīgais, kas palika pāri, bija cilvēku iedomātās vēlēšanās, jo, kad debesis atkal bija tumšas, gaisos ilgi lidinājās ilgas un meklēja īpašniekus. Tās nolaidās uz visa, kas tajā brīdī bija uz zemes - kokiem, krūmiem, pakalniem, kalniem, jūrām un cilvēkiem. Tās sildīja un karsēja, sēja aukstumu un bailes, tomēr turējās tik pilnas dzīvības un nākotnes alku, ka bija vienīgais spēks, kas mudināja mosties, ticēt un dzīvot.