Situācija Ukrainas austrumos kardināli mainījās augusta beigās, kad sākās tieša Krievijas regulārās armijas agresija. Ja līdz tam mums bija darīšana ar vietējiem teroristiem, tad kopš augusta beigām mums nākas cīnīties ar Krievijas armiju. Jo Putins redzēja, ka Ukrainas bruņotie spēki gūst panākumus pār separātistiem, un tad tika pieņemts lēmums par armijas ievešanu. Pašreizējais pamiers ir kompromisa lēmums, bet es šaubos, vai tas būs ilgs. Es to sauktu par pauzi, un es ceru, ka mūsu militārās amatpersonas to izmantos, lai stiprinātu mūsu bruņoto spēku militārās spējas pretoties Krievijas invāzijai. Savukārt Putins šo pauzi izmantos, lai sagatavotos tālākai agresijai. Viņa mērķis ir izveidot koridoru uz Krimu, jo bez tā Krimas pastāvēšana nav iedomājama. Tāpat Krievija grib panākt divu teritoriālo konfliktu - Doņeckā un Luhanskā - iesaldēšanu. Mana atbilde uz jautājumu, cik tālu ies Putins, ir: tik tālu, cik mēs - Ukraina un Rietumi - viņam to ļausim.
Tātad Krievijas atkāpšanās nav gaidāma?
Nē. Vienīgais, kā var apstādināt Putinu, ja Ukraina kļūst stiprāka un uzlabojas tās spēja pretoties, kā arī Rietumu sankcijām jākļūst asākām un skarbākām. Ir jāpārtrauc jebkāda bruņojuma pārdošana Krievijai, savukārt tas jāpiegādā Ukrainai. Nesaprotu, kā var atteikties pārdot ieročus valstij, kas cīnās pret agresoru.
Vai jums ir versija, kā rīkoties tālāk, jo, piemēram, NATO Velsas samitā tāda neizskanēja?
Es šajā Velsas samitā ļoti dziļi vīlos. Mēs sagaidījām, ka tiks pieņemts kāds plāns, kā cīnīties pret Krievijas agresiju, bet tāda nebija. Tāpat neattaisnojās Ukrainas cerības uz militāru palīdzību, tā vietā mums ieteica slēgt individuālus līgumus ar dalībvalstīm. Ļoti svarīgi bija šajā samitā raidīt skaidru signālu Krievijai. Bet, ja palūkojamies uz pieņemtajiem dokumentiem, tad tur pat nevar atrast skaidru paziņojumu, ka Krievija ir agresors un tās armija ir iebrukusi Ukrainā.
Kādēļ tā?
Tādēļ, ka daudzas valstis ir naivi iedomājušās, ka sarunu ceļā ir iespējams atgriezties pie pirmskara situācijas. Taču tas nav iespējams, un to nevēlas arī Putins, viņš negrib atgriezties pie pirmskara situācijas, viņš grib iet tālāk, lai sasniegtu savus mērķus.
Vai tas nav skaidrojams ar valstu ekonomiskajām interesēm?
Te ir vesels komplekss iemeslu - gan politiskās ilūzijas, gan ekonomiskās intereses, kas gan pārsvarā ir nevis valstu, bet lielo uzņēmumu intereses, kā arī psiholoģiski iemesli, kas saistīti ar bailēm no kara. Tā ka te ir pa druskai no visa, un katrā valstī tas ir mazliet atšķirīgi.
Kādu jūs redzat situācijas tālāko attīstību?
Kā jau ukrainis, esmu dzimis pesimists vai «pesoptimists», ja vēlaties. Ukrainai vienīgais risinājums ir sakaut Putinu. Tas iespējams no Ukrainas puses ar spēcīgākiem militāriem instrumentiem plus spēcīgas sankcijas un ieroču piegāde no Rietumu puses.
Pagājušajā piektdienā Eiropas Savienība (ES) pieņēma jaunas sankcijas pret Krieviju. Vai tās ir pietiekami spēcīgas?
Tās ir solis pareizajā virzienā, bet pieņemtās sankcijas nav pietiekamas. Būtu nepieciešams, kā to jau ierosināja Lielbritānijas premjers Kamerons, atslēgt Krieviju, piemēram, no SWIFT (Pasaules finanšu un telekomunikāciju internetbanka - red.) operācijām. Ir nepieciešams kaut kas patiešām radikāls, kas būtu sāpīgs Krievijai. Un mums nav daudz laika, jo cilvēki mirst arī tagad - pamiera laikā.
Vai un kādu militāro palīdzību no Rietumiem vēlētos saņemt Ukraina?
Protams, ja, piemēram, Vācija šajā konfliktā iesaistītos militāri, tas ārkārtīgi palīdzētu. Bet būsim reālisti, tas nenotiks. Vienīgi, ja upuru skaits sniegsies simtos tūkstošu. Tādēļ pašlaik ekonomiskās sankcijas ir vienīgais līdzeklis, kā ietekmēt Krievijas uzvedību.
Vai Ukrainas austrumu iedzīvotāji atbalsta separātistus un Krievijas armiju?
Jāteic, ka sākotnēji bija iedzīvotāju daļas atbalsts Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto republiku līderu izvirzītajām idejām. Bet, kad cilvēki kādu brīdi šajās republikās bija padzīvojuši un piedzīvoja gan nogalināšanas, gan izvarošanas, atbalsts dramatiski nokritās. Tikai 20% no visiem separātistu kaujiniekiem ir vietējie iedzīvotāji. Vairums iedzīvotāju pilnīgi noteikti vēlas dzīvot Ukrainā, nevis Krievijā. Un pareizais ceļš būtu decentralizācija, nevis federalizācija. Ļoti svarīgi, kas tālāk notiks Mariupolē, jo atšķirībā no Doņeckas un Luhanskas minētajā pilsētā absolūti visi tās iedzīvotāji vēlas to aizstāvēt pret Krievijas armiju. Šie cilvēki vēlas cīnīties par savu brīvību un neatkarību.
Kā jūs raksturotu attiecības starp ukraiņiem un krieviem pārējā Ukrainā, vai ir vērojama kāda spriedze?
Nē, nekādas spriedzes nav. Un jāteic, ka arī Maidanu atbalstīja visu nacionalitāšu cilvēki, tur nebija dalīšanās pēc nacionālās piederības. Maidanā bija cilvēki arī no tādām it kā krieviskām pilsētām kā Harkova un Odesa. Tā ka Maidans bija pārnacionāls. Protams, runājot par Ukrainas austrumiem, ir jūtams, ka notiek informatīvais karš ar Krieviju, kas vēlas pārvilināt savā pusē krievvalodīgos iedzīvotājus.
Ko Ukraina var iesākt ar pašpasludinātajām Doņeckas un Luhanskas tautas republikām?
Krievijas mērķis ir tās padarīt par iesaldētajiem teritoriālajiem konfliktiem. Situācija ir sarežģīta un smaga, es domāju, ka tuvākajā nākotnē šos divus anklāvus pārvaldīs teroristi un Krievija. Tam būs ļoti negatīvas sekas uz visas Ukrainas tālāko politisko attīstību. Mums nav vienkārši jānodibina miers šajās teritorijās, mums tās ir jāizmaina.
Kādi ir Ukrainas nodomi attiecībā uz pievienošanos ES un NATO?
Ukrainai ir jākļūst par ES dalībvalsti, par to ir arī liela vienprātība Ukrainas iedzīvotāju vidū, varbūt vienīgi izņemot valsts austrumus. Tāpat Ukrainai ir jākļūst par NATO dalībvalsti, jo tas ir vienīgais veids, kā garantēt mūsu valsts drošību. Es, protams, saprotu, ka pievienošanās šīm organizācijām prasīs ilgu laiku. Tas ir arī atkarīgs no tā, kā attīstīsies šis karš.
Vai ir reāla iespēja Ukrainai atgūt Krimu?
Jebkurā gadījumā Ukraina nekad neatzīs Krimas aneksiju. Tāda, par laimi, ir arī ES pozīcija. Es domāju, ka vislabākais veids, kā atgūt Krimu, būtu veiksmīgas reformas pašā Ukrainā. Lai Krimas iedzīvotāji redz, ka Ukrainā notiek izaugsme un augšupeja. Bet tas, protams, prasīs ilgu laiku. Un nobeigumā es gribētu uzsvērt, ka Putins šajā karā neuzvarēs, vienīgais jautājums - cik daudz upuru tas prasīs.