Konans Doils vēlējās redzēt nozieguma vietu, tāpēc sazinājās ar Ansonu un vienojās par ierašanās laiku, paskaidrojot, ka par šo lietu gatavojas rakstīt Daily Telegraph. Policijas priekšnieks, glaimots par slavenā rakstnieka interesi un drošs, ka spēs pārliecināt viņu par Edaldži vainu, piedāvāja visu iespējamo palīdzību, pat apmešanos viņa mājā, piebilstot, ka labprāt uzzinātu, «kas Šerlokam Holmsam būtu sakāms par šādu reālās dzīves lietu». (Šī piezīme Konanu Doilu nokaitināja.)
1907. gada 3. janvārī Konans Doils ieradās Greitvairlijā, kur intervēja mācītāju Edaldži, un no mācītājmājas devās nepatīkamā gājienā uz notikuma vietu, šķērsojot Londonas un Ziemeļrietumu dzelzceļa sliedes un līkumojot caur brikšņiem un irbuleņu ceriem. Šis gājiens apstiprināja Konana Doila teoriju, ka Edaldži ar savu hronisko tuvredzību nebūtu varējis to veikt tumšā, lietainā naktī. Dubļi notikuma vietā bija iesarkani dzeltenīgi, pavisam citādi nekā tie, kas tika atrasti uz Edaldži zābakiem. Un, lai savainotu dzīvnieku, būtu jāzina, kā tam tuvoties, bet Edaldži nekad nebija nācies būt saskarē ar jebkādiem dzīvniekiem. «Šķielējošās acis,» viņš rakstīja, «šķita izbolītas, apātiskas un kopā ar tumšo ādas krāsu angļu lauku ļaudīm tiešām varēja radīt priekšstatu par dīvainu cilvēku, kurš gluži dabiski varētu būt saistīts arī ar dīvainu notikumu.»
Aprunājies ar vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, viņš devās tikties ar kapteini Ansonu, kurš bija apsolījis visu nepieciešamo informāciju. Ansons tūlīt ķērās pie lietas, lai paskaidrotu rakstniekam, kas par putniem īstenībā ir šie Edaldži. Lai to saprastu, jāieskatoties dziļāk, aiz Džordža Edaldži, jauna, šķietami cienījama advokāta maskas faktiski slēpjoties negodīgs un azartspēļu purvā iestidzis cilvēks; viņš esot apvainojis policistus divu simtmārciņu banknošu pazušanā no viņa biroja, kaut vēlāk ticis redzēts iemaksājam šo summu kādā Birmingemas bankā; viņš esot anonīmo vēstuļu autors, un viņa tēvs tiesai melojis. Redze viņam cietumā esot pārbaudīta, un nekādas lielas vainas tai neesot; jebkurā gadījumā viņš noteikti pat aizsietām acīm būtu varējis atrast ceļu uz raktuvju pļavu. (Konans Doils nepieminēja ar viņa gādību veikto jaunā cilvēka redzes pārbaudi.) Ansona coup de grￃﾢce (žēlsirdības dūriens, kas ievainoto nogalina - franču val.) bija aplinkus mājieni par seksuāliem motīviem, kas liekot tēvam ar dēlu gulēt vienā istabā. Konans Doils bija šausmināts, un vēl vairāk nostiprinājās viņa pārliecība, ka Edaldži ir nevainīgs un kritis par upuri rasu aizspriedumiem.
Vēlāk viņš rakstīja: «Redzot šo bezcerīgo, bezpalīdzīgo ģimeni - krāsaino mācītāju šādos savādos apstākļos, viņa drosmīgo, zilacaino, sirmo sievu, jauno meiteni, kurai uzmācās rupji tēviņi, un policiju, kuras pienākums būtu viņus aizsargāt, bet kura jau no sākta gala bezjēdzīgi un bez mazākā pamata vērsās pret viņiem, vainojot vienīgi pašus visās nelaimēs un vajāšanā, manī modās briesmīgs sašutums, kas neļāva mest mieru, kamēr nebūs panākta uzvara.»
(Turpinājums 14. augusta numurā)