gada) presē un komentāri par rakstos un recenzijās aplūkotajām izrādēm, procesiem, personībām no šīsdienas skatpunkta, esejas par viņas un viņai tuvu cilvēku privāto dzīvi, autoresprāt, izsmeļoši apcerējumi par laikmetu, kurā kritiķe pati aktīvi piedalījusies (vai domājusi par to), teātra kritiķes publiskā dienasgrāmata (1990-1991, žurnāla Karogs pasūtījums), dažas intervijas ar Latvijas teātra ļaudīm un apjomīga kopa dažādu žanru sacerējumu par tiem pieciem teātra režisoriem, kuri kritiķei un cilvēkam Radzobei nozīmējuši visvairāk, - par Ādolfu Šapiro, Pēteri Krilovu, Valentīnu Maculeviču, Oļģertu Kroderu un Alvi Hermani.
Uzreiz pateikšu - milzīgā grāmata «lasās» ar neviltotu interesi. Ja vispār cilvēkam lasītājam ir interese par Latvijas teātri pēdējos trīsdesmit piecos gados - šī ir obligātā literatūra jeb must read lektīra. Divu iemeslu dēļ.
Visu cieņu
Pirmais. Sistēmiski apkopota lokālajā kultūrā nozīmīgas kritiķes daiļrade, kas ļauj izdarīt secinājumus ne tikai par aprakstītajām latviešu teātra norisēm (pieļauju, ka ikvienam, kas seko līdzi teātra procesiem šajos - grāmatā iekļautajos - laikos gan būs cits, iespējams, no Radzobes pilnīgi atšķirīgs viedoklis, vērtējums), bet ļauj iepazīt vienas kritiķes portfolio - un šādā nozīmē grāmata patiesi ir opus magnum - galvenais jeb mūža darbs. Par to - visu cieņu.
Otrais, manuprāt, daudz intriģējošāks aspekts, kas skaidri nolasās grāmatā, ir vēsturiskais un cilvēciskais fons, kas radījis šo «parādību» - Silviju Radzobi. Iespējams, daudzviet pat šokējoša kādam šķitīs nesaudzīgā un autorei nebūt ne glaimojošā atklātība, ar kādu Silvija Radzobe parāda pašas tapšanu par to personību, kas un kāda nu viņa ir (varu vien minēt, vai tas ir autores apzināti plānots pašstriptīzs vai «zemtekstos» neviļus pasprukusi nesaudzība pret sevi). No kompleksu māktas provinces meitenes, kura kautrējas ar vecākiem iet uz baznīcu un ļoti grib kļūt par apzinīgu pionieri, cauri Pētera Stučkas Latvijas PSR Valsts universitātes filoloģijas studijām padomju režīma visstagnatīvākajos ideoloģiskās smagmes gados, īsa laika skolotājas praksei līdz vērā ņemamai teātra kritiķei, kura gatava atzīt, ka joprojām ir ideālisma un romantikas cilvēks, lai cik tas infantili kādam ciniskākam prātam nešķistu. Joprojām alkaini mācās, tiklīdz sastopas ar sev nezināmu vai svešu teātra valodu un modernajiem kultūras fenomeniem vai teātra teorijas jaunstrāvām. Atsevišķs stāsts ir sociālistisko iekārtu un tās tiesu sistēmu atmaskojošās, kriminālromāna cienīgas privātās dzīves lappuses, kurās viņa izseko savas ģimenes traģēdijām (būšu godīgs un pateikšu - nodaļas Brālis un Vectēvs ir šīs grāmatas virsotnes, turklāt gan literārajā, gan cilvēciskajā ziņā, ar kurām nespēj, lai cik dikti autore to vēlētos, konkurēt nekas cits no šajā 767 lappušu sējumā publicētā).
Paradokss, kāds ne reti gadās literārajā praksē, - autoram šķiet, ka viņš raksta grāmatu par citiem, bet sanāk - par sevi.
Paštaisnums, maksimālisms
Kādu tad ieraugām kritiķi - cilvēku Silviju Radzobi uz dzīves teātra skatuves un pat bez visām kulisēm? Vispirms jau - gudru, ziņkārīgu cilvēku, kurš gatavs savu principu dēļ uz visu, pat nemanot, kurā brīdī viņš zaudē takta izjūtu (ja autores reizēm morāli kategoriskie spriedumi un indīgais sarkasms pret vairākiem reāliem cilvēkiem no «dzīvē sastaptajiem» vērstos pret viņu pašu, domāju, tā būtu viena puškiniska mazā traģēdija). Pretrunu plosītu, brīžam pat liekas - ne īpaši laimīgu būtni, kura nav gatava samierināties ar tikai dzīvi dzīves formās, tāpēc labprātāk eksistē mākslu telpās. Tipisku padomju laika «produktu», kurš pamazām, neraugoties uz cienījamo vecumu, tikai vēl mācās pieņemt, ka nav nedz «neapstrīdamu viedokļu», nedz «vienīgo (vēlams - manējo) patiesību», ka teātris nekad nebūs ērts, ja «uz sitiena» neizdodas formulēt izrādes konceptu (par ko ir šī izrāde?), un ar to nāksies samierināties. Ka teātris nav tas, ko tu domā, bet tas, ko tev rāda. Ka teātris nav luga, bet īpašs teksts, kura novērtēšanai bieži vien nepietiek ar teorētiskām zināšanām. Tāpēc īpaša atzinība jāizsaka par Radzobes drosmi publicēt recenzijas «kā stāv» vēsturiskajā publikācijas brīdī, ar maziem kosmētiskiem uzlabojumiem, jo no šodienas skatpunkta un zināšanām agrīnās recenzijas pārsvarā, protams, ir jaunības maksimālismā kategoriskas, panaivas un didaktiskas. Taču, par laimi, pati cienījamā kritiķe jau arī nav nekāds cukurs - nešpetnums, paštaisnums un maksimālisms ir Silvijas Radzobes neatņemamas sastāvdaļas, par ko, esmu dziļi pārliecināts, viņu Latvijas teātra vidē apbalvo ar to dīvaino, pretrunīgo, kaislo love-hate jeb mīlas un naida jūtu kokteili un bez kura viņa nebūtu tas, kas ir. Pret dabas stihiju, kā smejies, labāk ar labu.