Ragaviņās uz mežu? Nebūs noieta

man ir 74 un,ja redzu,ka iekapj mamina ar zidainiti uz rokas vai grutniece ,vai ari salikusi varga vecina-automatiski piecelos,lai iedotu vietu. Tas jau katram cilvekam vajadzetu but skaidrs,kam vairak nepieciesams sai bridi piesest. Pasos pamatos -viss atkarigs no audzinasanas.Bet uztrauc,atvainojiet vecenes,kas sak regulet un visus macit.Nav brinums,ka nedod vietu,jo pasu attieksme ir briesmiga.Reizem zel,ka jauni puisi sezot skatas pa logu,lai nav japiecelas.Milas maminas maciet savus delus jau no bernibas.Ka audzinasiet-tada attieksme bus ari pret Jums.

Pēc padomju laika, kad jaunos publiski mācīja katrs, kam vien nebija slinkums, notika atsitiens un veči tika nolikti līdz ar zemi. Kur ne mazo lomu spēlēja žurnālisti, kuri kā reizi bija tie, kas veidoja šo ideālās jaunības kultu un lielā mērā uzturēja vērtību dezorientāciju sabiedrībā. Tāpēc varbūt bez šīs jūtelības - nu palaida puisis, tā gadās. Pēc maniem novērojumiem, šai ziņā pieklājīgākas ir jaunas krievu valodā runājošas sievietes. Bet ja konkrēti - ir dažādi vecie un dažādi jaunie - man ir pāri 50, manai mātei zem 80. Zinu, ka viņas acīs esmu lūzere tāpēc, ka neesmu bagāta un man nav vīra. "Ja esi gudra, tad kāpēc neesi bagāta"- citāts. Nu ko - kaps viņu labos un man ir vienalga, vai ir viņa vientuļa vai nav. Špetnu veču pilna pasaule un tas, ka kāds nēsā savas miesas pa zemes virsu, vēl nav iemesls, lai viņu cienītu. Bet formālā pieklājība atgriezīsies.

Kādu normu vēl konstatēt? Ko vēl aprakstīt? Jānis:Sievieti palaida pirmo ienākt, pats atvēra durvis? Mārtiņš: Palīdzēja māmiņai iecelt bērnu ar ratiņiem tramvajā? Kārlis: Kaimiņam no rīta teica: Labrīt? Artis: Pacēla sirmgalvim nokritušo spieķi? Santa: Saņēmusi nokritušo cimdu, ka pasniedza zēns, pateica "paldies"? Bērni: mammai pateicās par brokastīm? utt, utt. Tā taču norma, kas būtu jāzin no bērna kājas. Patiess stāsts, zvēru, ka taisnība: "Jauneklis uzsauca meitenei: slušai, tvoja perčatka upala", un kad es uzsaucu -būtu nu pacēlis, uz mani noskatījās kā uz jukušu.

mani bērni saorganizēja man internetu, nopirka datoru, iemācīja man šīs aktivitātes, regulāri uztur sakarus (vismaz, meitas). es nejūtos vēl vedama ar ragaviņām uz mežu. bet kā būs vēl pēc desmit gadiem, nezinu. reizēm piespēlē man kādu darbiņu, ko it kā pašiem nav laika padarīt... un ,,samaksā,,. pagaidām viss ok

Nezinu, es nespēju cilvēku cienīt tikai tāpēc, ka viņš ir vecs. Neatceros, kurš tieši, bet bija atgādinājis, ka pat latviešu literatūrā ir ne tikai Kukažiņa, bet arī vesela galerija reti nejauku veceņu. Taču, ja cilvēks ir ko svarīgu paveicis, vai vienkārši nav ļāvis savai miesai un smadzenēm izvirst slinkumā, jā, tādi ir pelnījuši cieņu neatkarīgi no vecuma, dzimuma, ticības, partijas piederības....

Būdama skolniece, es sabiedriskajā transportā nekad nesēdos, lai arī cik slikti jutos, jo zināju, ka noteikti uzradīsies kāds vai kāda, kas liks piecelties un nolasīs sprediķi par mūsdienu jaunatni, kas neciena vecus cilvēkus. Arī tagad, kad man ir otrā invaliditātes grupa, es sabiedrisko transportu izmantoju tikai galējās situācijās, jo gadu man ir 36, pirmajā acu uzmetienā izskatos vēl jaunāka....Protams man ir apliecība, ko uzrādīt, taču klausīties, kādas te visādas ir savairojušās, un ka padomju laikos nekas un nekad....Arī, kad parādu apliecību, par tantiņām norūpējušies jaunekļi kas nez kāpēc (?) mēģina kaunināt tikai sievietes, atvainosies, taču večiņas gan var parunāt ko ar tādām, kas te godīgiem slimniekiem neļauj pie ārsta tikt un invaliditāti saņemt, vajadzētu darīt....