Latvijas izlases pamatvārtsargs gaidāmajā pasaules čempionātā ir Edgars Masaļskis, bet šogad Raitums sakās esam tik labā sportiskā formā kā vēl nekad. Sezonu pavadījis Kazahstānas komandā Atirau Beibaris un ieguvis čempionāta vērtīgākā spēlētāja godu, Raitums guva ne tikai labu spēļu praksi, bet arī pārliecību par saviem spēkiem.
Ja regulārajā čempionātā nācās atvairīt ne to meistarīgāko hokejistu metienus, tad finālā viņa komandai pretī stājās Astanas Barys-2 komanda, kuras sastāvā uz izslēgšanas cīņām bija arī puse Kontinentālajā Hokeja līgā spēlējošo vīru.
«Finālā dabūju kārtīgi pasvīst. Katru spēli dabūju atvairīt ap 40 metienu. Komanda nevarēja iziet ārā no zonas. Lai arī uzvarējām sēriju ar 4-0, tas notika ne bez veiksmes palīdzības.»
Jautāts par savu statusu valstsvienībā, Raitums ir piesardzīgs: «Jādomā jau, ka esmu otrais numurs, bet jebkurā brīdī esmu gatavs iziet uz ledus un cīnīties. Čempionātam esmu gatavojies, klubā iekrātais nogurums jau ir aiz muguras... Tikai dodiet man iespēju!»
Tiesa, ja nenotiks nekas ārkārtējs, tad, visticamāk, Mārtiņam dos iespēju vien jau zaudētās spēlēs, lai morāli nesagrautu pirmo vārtsargu. Ar to rēķinās arī pats Raitums. «Iznākt uz laukuma jau spēles laikā ir ļoti sarežģīti. Vari iesildīties, cik labi vien vēlies, tas, cik veiksmīgi iesaistīsies no malas, ir laimes spēle. Ja vārtsarga maiņa tiek veikta jau pie lielas rezultāta starpības, tad laukuma spēlētājiem - pašu un pretinieku - ir jau mazliet cits noskaņojums, kas vārtsarga darbu padara grūtāku. Bet svarīgākais ir koncentrēties, arī sēžot uz soliņa. Nedrīkst tur palikt skatītāja lomā, rezerves vārtsargam visu laiku jānoskaņo sevi, lai būtu gatavs doties laukumā.»
Mierīgais Raituma ārējais tēls ir arī viņa atslēga, gatavojoties spēlei. «Katrs hokejists sevi noskaņo citādāk. Viens visu laiku par kaut ko «vārās», cits iegrimst sevī un mēģina rast harmoniju. Es vairāk esmu tas otrais tips.»
Kopā ar izlases treneru korpusu pretinieki vēl nav analizēti, bet Raitums jau pats izpētījis konkurentu sastāvus un izdarījis secinājumus.
«Ar čehiem pirmās spēles mums parasti padodas. Sastāvs viņiem spēcīgs, bet arī viņi ir pa zobam un ir cerības pacīnīties vismaz par neizšķirtu. Somiem uzbrucēju rindas gan nešķiet tik iespaidīgas, bet viņi met daudz un no jebkuras pozīcijas. Kā vārtsargs varu noteikti pateikt - labāk lai met daudz no tālas distances, nekā reti un pēc neskaitāmām māņkustībām. Gan man pašam, gan Edgaram pret somiem bijušas veiksmīgas spēles, tā ka varam ar viņiem cīnīties, sevišķi jau šogad. Dāņiem arī ir vairāki labi uzbrucēji, bet tajā spēlē izšķirošā loma jānospēlē Latvijas uzbrucējiem, nevis vārtsargam (smaida).»