Atceros, ka 1991. gada 13. janvārī agri no rīta piezvanīja RPI ķīmijas fakultātes kolēģe Renāte, lai ieslēdzot radio, jo Lietuvā esot slikti. Ieslēdzām. Un sirds sažņaudzās - PSRS militāristi naktī ieņēmuši Viļņas TV, Lietuvas parlaments atrodoties ielenkumā, esot kritušie civiliedzīvotāju vidū. Drīz Latvijas TV kanāls sāka translēt Lietuvas Seima sēdi no Viļņas caur Kauņas TV.
Kad Latvijas TV parādīja Jura Podnieka uzņemtos kadrus no nakts notikumiem Viļņā, kļuva skaidra Maskavas iecere Baltijas noturēšanai PSRS sastāvā. Juris Podnieks visu galveno bija fiksējis ar hronometrisku precizitāti. Uzņemtie kadri rādīja - tanki, stobrus vicinādami, brauc cilvēkiem tieši virsū, lai attīrītu ceļu bruņotajiem kaujiniekiem. Vēlāk raidstacija CNN katru ziņu pārraidi par notikumiem Baltijā sāka ar uzņemto kadru - bruņots kaujinieks ar automāta laides triecienu pa galvu nogāž gar zemi kādu lietuviešu sirmgalvi, kurš, cepuri noņēmis, kailām rokām stājas ceļā uzbrucējiem. Kad specvienība ir ieņēmusi Viļņas TV, piebrauc autobuss ar interfrontiešiem, kuri, demonstrējot sarkanos apsējus ap piedurknēm, mēģina tēlot tautu, kas padzen buržuāzisko valdību. Vēlāk Viļņā ierodas toreiz populārais Ļeņingradas žurnālists, kurš cenšas uzņemt aktierfilmu par notikumiem Viļņā. Atceros šīs filmas kadru, kur kāds omonietis TV mājā sēžas pie klavierēm un spēlē klasiku...
Gan Tautas frontes vadībai, gan iedzīvotājiem bija skaidrs, ka šo pašu scenāriju realizēs arī Rīgā.
Tajā vakarā pie mums bija atnākuši daži mani kursa biedri, draugi un radi, lai aprunātos par notikumiem un reizē apsveiktu mani vārdadienā. Kad pa radio izskanēja Tautas frontes aicinājums veidot Rīgā barikādes un cilvēkiem doties sargāt galvenos svarīgākos objektus (Saeimu, valdības māju, telefona centrāli, Radio un Televīziju), visi sapratām, ka mūsu vieta ir tur. Maijas brālis Māris mani aizveda līdz telefona centrālei. Tur sastapu Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcas ķīmiķus, arī kursa biedru Aldi Zeibotu. Valmierieši jau bija uzcēluši pamatīgu prettanku aizsprostu abos ielas galos. Kad jautāju, kā viņi spējuši pārvietot milzīgās dubultās T sijas, atbilde bija vienkārša - kailām rokām. Ap katru siju saķērušies kādi 15 līdz 20 vīri un nesuši. Valmierieši bija izveidojuši slepenu atkāpšanās ceļu no barikādēm cauri koridoriem uz blakus ielu. Gadījumam, ja sāktos atklāts karaspēka uzbrukums. Pa rokai bija nolikta pamatīga koka stute masīvajām koridora durvīm. Pa ķērienam stāvēja kastīte ar stikla lodītēm, ko izbērt uz koridora klona, lai omoniešiem skrējienā slīdētu kājas. Kopā ar valmieriešiem pie telefona centrāles dežurēju katru nakti kādu nedēļu no vietas. Kad televīzijā beidzās pēdējās vakara ziņas, nolikos uz dīvāna nosnausties, radio un TV palika ieslēgts. Tikko pārraidīja jaunākās vēstis (ļoti izteiksmīga bija Pētera Tabūna balss), automātiski pamodos un klausījos. Tautas frontes štābs parasti aicināja, lai svaigie spēki dodas uz barikādēm ap 3.00 vai 4.00 naktī, jo pirmajai maiņai tad iestājoties nogurums un zūdot modrība. Es parasti 3.00 naktī kāpu dežūrtramvajā pie Dzirciema ielas un devos uz barikādēm pie ķīmiķiem no Valmieras. No rīta 7.00 braucu mājās, paēdu brokastis un devos uz darbu Kleistos. Un tā katru nakti. Kas deva spēku? Apziņa. Bijām pārliecināti, ja šoreiz okupēs Latviju vēlreiz, tad ceturtās atmodas latviešiem vairs nebūs daudzu paaudžu garumā.
Gaisā virmoja nojautas, ka uzbrukums barikādēm varētu notikt vienlaikus ar amerikāņu iebrukumu Kuveitā. ANO rezolūcija izvirzīja mērķi atbrīvot Kuveitu no Irākas okupācijas. Tajā 17. janvāra naktī arī biju pie telefona centrāles. Staigāju ar mazo radioaparātiņu Selga pie auss. Tikko atskanēja ziņa, ka amerikāņi sāk uzbrukumu, Suvorova ielā (tagad Marijas) atskanēja vairāki šāvieni. Pašizgāzēja auto kravas kastē stāvošie novērotāji strauji nogūlās (burtiski sakrita) aiz metāla bortiem. Visi saspringti gaidījām, ka tūlīt, tūlīt parādīsies armijas helikopteri un desantnieki. Vai tiešām viss bijis veltīgi? Pēc brīža tie, kas dežurēja Suvorova ielā, trauksmi atsauca. Šāvēji bijuši miliči, kas no Stacijas laukuma dzinušies pakaļ auto zagļiem.
Barikādes tika uzceltas tik strauji un tik pamatīgas, ka tās pārvarēt bez spēcīgas kara tehnikas nebija iespējams. Maskava acīmredzot saprata, ka Lietuvā sāktais scenārijs par «tautas» gribu neies cauri, un apjuka. Armijas helikopteri caurām dienām karājās virs Rīgas un vēroja barikādes. Meklēja vājās vietas, bet velti.
Jāteic, ka tik latvisku Rīgu kā barikāžu laikā es nekad savā mūžā nebiju redzējis. Kad kā students piedalījos 1959. gada tautas skaitīšanā, tramvaju konduktori jokoja, ka krievi savā starpā runājot: «V našei Rige sļiškom mnogo latišej,» bet toreiz barikāžu laikā pārsvarā visur dzirdēja tikai latviešu valodu. Un tā bija vienreizēja sajūta! Jutu, ka beidzot esmu Latvijā.