Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš
2. Droši vien pamatskolā, bet tā pa īstam un daudz nopietnāk - laikā, kad tika veidota filmiņa Čaka iela. Režisors Ģirts Nagainis man iedeva dzejoļus, kuri, viņaprāt, bija būtiskākie vai varētu piestāvēt man, un lūdza, lai arī es paskatos, kas no Čaka dzejas man patīk. Līdz tam nebiju ņēmis viņa krājumu rokās, lasījis un pētījis, un nu es to darīju. Tā Čaks mani vēl ilgi nepameta. Kādu laiku pēc filmas uzņemšanas piedzima mans pirmais puika. Staigāju pa parku un ratiņos līdzi bija dzejoļu krājums. Sēdēju uz soliņa - nu pārsvarā jau blakus māmiņām un viņu mazuļiem ratiņos - un mācījos dzejoļus. Šķita ļoti interesanta nodarbošanās. Kādus četrus iemācījos, bet vairs neatceros, kurus.
3. Tā ir dzeja, kur vārdos ir spēts ietērpt sajūtas, smaržas, tajā klātesoši ir pat taustes jutekļi. Tā ir ļoti dzīva dzeja, kas rosina cilvēka iztēli. Neviļus tu sajūti un ļoti precīzi ieraugi, kā tas ir, ka, piemēram, peļķe ir kā dzeltena omlete. Tāpēc, ka vakarā tajā atspīd spuldze un peļķe kļūst dzeltena. Tu pēkšņi saproti, ka tādu pats esi redzējis vairākas reizes savā dzīvē! Vai, piemēram, Čaka erotiskā dzeja, kur viņš raksta: «Viņas gurni zem svārciņiem īsiem kā decembra diena mala manu sirdi.» Brīnišķīgi, jo katrs taču var iedomāties, cik īsa ir decembra diena, pie tam - konkrēti centimetri nav pateikti. Katrs iedomājas, ka svārciņi ir ļoti īsi, bet, cik ļoti īsi, paliek katra iztēlē.
Jā, bet varbūt, ka viņam nav jāpiešķir Nobela prēmija? Būtu jāpajautā Latvijā dzīvojošajam vācu dzejniekam Matiasam Knollam, kurš ļoti daudz ir tulkojis latviešu dzejniekus, tajā skaitā Čaku, vai šī Čaka dzejas sajūta tulkojot pārnāk arī citā valodā. Man nav ne jausmas. Man ir aizdomas, ka tā varētu palikt vienīgi latviski runājošo cilvēku izpratnē. Šī dzeja ir ļoti intīma un ģeogrāfiska. Ir Blaumaņa iela, Marijas iela, Daugava… Cilvēks ļoti precīzi identificējas, ja atpazīst šos nosaukumus un vietas.
4. Domāju, ka es ne pārāk labi runāju Čaku, jo agrāk, domājot par saturu, mēģināju dzeju padarīt par prozu un ignorēju pantmēru. Tagad mēģinu runāt citādāk, ar laiku sapratu, ka forma un ritms tomēr ir būtiskāki, nekā man šķita. Dzeja ir dzeja. Iezīmīgi, ka katrs Čaka dzejolis ir kā miniatūrs stāstiņš ar sākumu, kulmināciju, beigām un reizēm pat ar morāli.
5. Droši vien ir divi Čaki: tas, kurš rakstīja dzeju, un viņu es pazīstu ļoti maz, un otrs Čaks, kas ir varonis viņa dzejā. Abiem vienāda dāvana nevarētu būt. Tāda mazliet nežēlīga dāvana varētu būt turpmāko gadu līdz mūsdienām kalendārs ar informāciju, kas šajā laikā ir noticis. Tas varētu draudēt ar to, ka viņš pārstātu rakstīt dzeju, taču ziņkāri varētu apmierināt, un, manuprāt, viņš bija ziņkārīgs cilvēks.
6. Tie būtu tie svārciņi īsie.