Īsā atbilde ir: Latvijā ražotā pārtika kopumā ir kvalitatīva. Tā atbilst visiem Eiropas noteiktajiem nekaitīguma standartiem. Cita lieta, ka izrādās - citās valstīs ir arī citi standarti, un tad sākas šādas diskusijas… Es saprotu, ka mūsu ražotāji ir nikni uz to dāni. Tomēr medaļai ir arī otra puse: ja ir tā, ka citās valstīs ir vēl papildu standarti, nevajadzētu sagaidīt brīdi, kad kāds atnāk un pasaka, ka mūsu produkts ir slikts; vajag laikus skaidrot, ar ko tas ir labs, ar ko atšķiras utt. Konkrētajā gadījumā es cerēju uz precīzāku nostāju no valsts puses. Vai nu valsts nozarei saka, klau, jūs esat tiešām pārāk aizrāvušies ar cenu uz kvalitātes rēķina, vai arī - ja tā nav - valsts nepārprotami aizstāv savu ražotāju.
Pircēji var būt droši. Tas nav ļauni domāts, bet - tāpat kā padomju laikā bija represīvās iestādes, tagad ir kontrolējošās, un, ticiet man, tās ir niknas, uzmana uz pilnu klapi. Savukārt strīdi par standartiem izgaismo arī citu tēmu. Kad jūs skatāties uz Latvijā tirgota produkta aprakstu uzlīmē uz iepakojuma, tā atbilst visiem Eiropas standartiem. Bet vai mēs daudz varam secināt no tiem procentiem? Tas atbilst manai dienas vai gada normai, neatbilst? Respektīvi, es aicinātu šo aprakstus vienkāršot, lai tie būtu pircējam saprotamāki.
Viens no argumentiem par labu Latvijas pārtikai ir mūsu ražotāju samērā nelielie apjomi. Rietumos ir tie lielie koncerni, viss mehanizēts, tur jau bez tām ķīmijām neiztikt, savukārt pie mums teju vai īpašnieks pats cep maizi… Es, protams, vulgarizēju, un tomēr: vai neliels izmērs ražotnei dod papildu kvalitāti?
Gan jā, gan nē. Runājot ar lietuviešu kolēģiem tirgotājiem, ir nācies dzirdēt šādu ironisku vēlējumu: jūs (t. i., ražotāji Latvijā) mazāk rakstiet uz iepakojuma «Roku darbs» un tamlīdzīgi, labāk precīzāk rakstiet produkta saturu, jo tas, ka roku darbs, protams, ir brīnišķīgi, bet nepietiekami…
Nelieli apmēri vairāk ietekmē attieksmi - tas ir mans bizness, nevis kāda cita, attiecīgi es pret to varbūt citādi izturos. Bet vai tas automātiski nozīmē kvalitāti - to es nevaru apgalvot. Jo pat lielveikalu ķēdēs nu jau nostiprinājušies t. s. ekoproduktu stendi. Tātad ir nepārprotams pieprasījums pēc kvalitatīvas preces, un te nu mazajiem ražotājiem būtu kur izvērsties. Bet liela nozīme vienalga ir cenai, ar to jārēķinās arī šim mazajam ražotājam. Kā viņš panāk kompromisu starp cenu un pieteikto kvalitāti, tas droši vien ir katrā gadījumā atšķirīgi.
Pirms kāda laika publiskajā telpā tika plaši apspriesta tēma, ka vienas un tās pašas preces Rietumu un mūsu veikalos kvalitatīvi atšķiras vai, prasti izsakoties, mums tirgo sliktāku mantu.
Pirmkārt, pats fakts, ka viena ražotāja viena produkta sastāvs dažādos tirgos atšķiras, nav nekas ārkārtējs. Piemēram, mūsu pienrūpnieki zina, ka Krievijas tirgus ir pieradis pie krējuma ar augstu tauku saturu un pirks tikai tādu. Otrkārt, es īsti nesapratu, par ko tad bija lielais uztraukums. Runa bija par dažiem produktiem: kola, jogurta zīmols, veļas pulveris laikam un vēl daži. Un? Nu tad nedzeriet to kolu vispār, dzeriet kvasu vai vienkārši līdzīgu cita ražotāja produktu! Un te man jāatgriežas pie tā, ka Latvijas ražotāji nepietiekami stāsta par savu produktu - kurš viņiem traucēja izmantot šo situāciju un uzteikt savu preci kā alternatīvu?
Vietējiem ir kur izvērsties. Piemēram, visi grib veselīgu pārtiku, bet vairākums nevar to atļauties. Tas nozīmē, ka t. s. ekopārtika ir un būs nišas produkts. Tomēr tas jau netraucē ražotājiem meklēt iespējas paaugstināt t. s. masveida produkcijas kvalitāti, skatoties, ko pamainīt, ko aizstāt sastāvdaļās.
Mūžīgais stāsts par pārtikas dārdzību, tirgotāju uzliktajiem piecenojumiem. Komentārs?
Kopš gada sākuma mēs redzam, ka pārtikas cenas ir kāpušas, savukārt mazumtirdzniecības apgrozījums faktiski nepalielinās. Tas nozīmē, ka cilvēki vienkārši var mazāk atļauties pirkt. Un šādos apstākļos neviens tirgotājs pārtikai nevar uzlikt nesamērīgu piecenojumu.
Dažādās produktu kategorijās, protams, ir atšķirīgi, tomēr kopumā kopš 2009. gada tirgotāja piecenojums procentuāli nav mainījies. Tātad preces cenas kāpums vairākumā gadījumu saistīts ar ražotāja izmaksu kāpumu. Protams, ir faktori, kas ierobežo manevra iespējas. Piemēram, divu gadu laikā kopš akcīzes palielināšanas alkohola noiets lielveikalos ir samazinājies par 30%. Tā ir negūta peļņa, kuru varbūt varētu izmantot, lai palaistu lejā piecenojumu kādām citām produktu grupām. Bet kā nu ir, tā ir. Tomēr gribu atkārtot: mēs rēķināmies ar pirktspēju. Piemēram, elektroenerģijas tarifu kāpums preces piecenojumā neparādīsies - tirgotāji to centīsies kompensēt, kā saka, no iekšējām rezervēm.