Rietumāfrikā un Centrālāfrikā kopā ir 24 valstis, kas ir gandrīz vai puse no visa Āfrikas kontinenta. Šīs valstis ir ļoti dažādas pēc izmēra, attīstības līmeņa, politiskās situācijas un citiem faktoriem. Ir arī ļoti bagātas valstis, piemēram, Ekvatoriālā Gvineja, kas eksportē ļoti daudz naftas produktu un kuras vidējie ienākumi uz iedzīvotāju jau ir sasnieguši vidējo Eiropas līmeni. Ir ierasts, ka suverēnos fondus dibina bagātas valstis kā Katara, Saūda Arābija un Norvēģija, taču šādi fondi ir arī Nigērijā un Ganā, šīs valstis eksportē naftas produktus, enerģijas resursus un minerālus, tā uzkrājot pietiekami daudz finanšu resursu. Ir arī valstis, kuras nespēj atkopties no valsts apvērsumiem, piemēram, Gvineja-Bisava, Kotdivuāra. Visasākā problēma ir Mali, kur notiek atklāts militārs konflikts, kas valsti ir sadalījis divās daļās, turklāt tur aktuāla ir interese no islāmistu organizācijām izveidot sava veida džihāda perēkli ļoti tuvu Eiropai, kas ir ļoti bīstams precedents. Valstis ir ļoti dažādas, reģions ir ļoti dažāds un līdz ar to interesants, un ar visām šīm valstīm ES ir jāveido politiskas attiecības.
Bet vai vispār var runāt par tādām vispārējām ES attiecībām ar Āfriku, ņemot vērā, ka valstis ir tik ļoti dažādas? Turklāt līdz šim radies priekšstats, ka mūsu galvenās attiecības sastāv no palīdzības, ko ES sniedz Āfrikai, lai viņi nebrauktu uz šejieni.
(Pasmejas). Nu, ja tā ciniski pieiet jautājumam, tad - jā. Ja nopietni, attiecības var sadalīt vairākās daļās. Pirmā daļa būtu politiskas attiecības ar šiem reģioniem. Kad tika parakstīts un ratificēts Lisabonas līgums un tika izveidots Ārējo attiecību dienests, Eiropa ieguva lielāku svaru politiski, taču tas nenozīmē, ka Āfrikas valstis uzreiz pievērsa lielāku uzmanību ES un nobīdīja akcentus no donora uz politisko partneri. Tas ir pats lielākais izaicinājums - kā strādāt ar šīm valstīm, kā pagriezt vektoru no attīstības sadarbības, kas līdz šim ir bijis centrālais elements mūsu attiecībās, un turpmāk tās veidot kā politiskas attiecības. Attīstības sadarbība jau nepazudīs no dienas kārtības, taču mums ir svarīgi, lai šīs valstis atzītu ES kā politisku partneri. Otra lieta, kas ir ES interesēs, - veidot stabilākas politiskās attiecības, stabilāku politisko ietvaru šajās valstīs, jo tur ļoti bieži notiek valsts apvērsumi, kas nāk kopā ar vēlēšanām, turklāt kopā ar ļoti izteiktu militāro struktūru klātbūtni. Līdz ar to ES intereses ir veidot pēc iespējas stabilāku politisko ietvaru - tas nenozīmē tikai reizi četros gados aizbraukt un novērot vēlēšanas, bet politisko stabilitāti veidot ilgtermiņā.
Kas ir šīs politiskās nestabilitātes galvenie iemesli?
Daudzās valstīs ir labi attīstības rādītāji. Latvija šobrīd tuvojas Āfrikas līmenim (smejas) - daļā Āfrikas valstu iekšzemes kopprodukta pieaugums ir 8-12%, kamēr Latvijai pēdējā ceturksnī tikai 5,4%. Bet... Šie rādītāji ir ļoti labi, it kā finanšu resursiem vajadzētu ieplūst valstīs, taču paralēli procesi starp ienākošajiem resursiem un attīstību nenotiek, līdz ar to rodas jautājums, kur tā nauda īsti paliek. Ekonomiskais pieaugums bez attīstības arī ir pamats, kāpēc pastāv nestabilitāte - jo vienkāršais iedzīvotājs Āfrikā diemžēl to pieaugumu reāli savā ikdienā nejūt, līdz ar to tam ir dažādas sekas. Vēl viens liels izaicinājums ir apjomīgais iedzīvotāju pieaugums, kas ir starp 3,5-5% gadā. Ja iedomājas valstis kā Nigērija, kur dzīvo 160 miljoni un iedzīvotāju pieaugums ir 5% gadā, top skaidrs, ka nepavisam tik ilgā perspektīvā katrs ceturtais pasaules iedzīvotājs dzīvos Āfrikas kontinentā. Un ekonomiskais pieaugums realitātē nav redzams, to apēd demogrāfiskais bums. Turklāt šīs sabiedrības ir ļoti jaunas, piemēram, Mauritānijā apmēram 70% iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem. Ja paralēli sabiedrībā ir liels jaunu cilvēku skaits un pastāv augsts bezdarbs, tā ir pietiekami laba recepte dažādiem apvērsumiem un nekārtībām. Turklāt, ja viņi ilgtermiņā nav nodarbināti, rodas vēlme pievērsties kādām nelegālām aktivitātēm. Un tā ir nākamā problēma reģionā, kas tieši skar arī Eiropu - noziedzība, pieaugošas pirātu aktivitātes Gvinejas līcī, narkotiku plūsmas, kas no Latīņamerikas caur Rietumāfriku tālāk nonāk Eiropā, ieroču kontrabanda, nelegālā imigrācija, visi šie jautājumi ir ļoti aktuāli. Lai arī varētu likties, ka Rietumāfrika ir pietiekami tālu no Eiropas, tā nemaz nav.
Tas nozīmē, ka Eiropai ir pamats uztraukties un mēģināt Āfrikas kontinentā ieviest savu dienas kārtību?
Tam visam ir ļoti liela ietekme uz Eiropu vienā vai otrā veidā. Ja skatāmies perspektīvā ar domu, ka šī relatīvi jaunā sabiedrība neatrod sev pietiekamu izaugsmes potenciālu uz vietas, viņi mēģinās migrēt. Un, protams, Eiropa kā migrācijas mērķis ir pati tuvākā. Arī tās pašas narkotikas - tās plūdīs tur, kur ir pieprasījums.
Kas ir tās konkrētās aktivitātes, ko veicat, lai gan risinātu visas iepriekšminētās problēmas, gan stiprinātu politisko partnerību?
Ir ļoti daudzi instrumenti un iespējas, ko ES ir jādara, un mēs arī darām. Šobrīd pirmkārt tā ir attīstības politika, kurā noteicošā balss ES ir komisāram Andrim Piebalgam (pēdējos divus gadus P. Ustubs strādājis A. Piebalga birojā - red.). Esam izšķirošā momentā, jo notiek diskusijas par nākamo finanšu ietvaru, gana tuvā nākotnē zināsim, cik liels finansējums no ES daudzgadu budžeta būs atvēlēts attīstības politikai nākamajā finanšu perspektīvā.
ES budžetā attīstības politikai taču vienmēr bijusi ļoti maziņa sadaļa?
Attīstības sadarbības politikai daļa naudas nāk no budžeta, ir tāds Attīstības sadarbības instruments (DCI), kas ir daļa no budžeta, taču šī nauda neattiecas uz Āfriku. Savukārt Eiropas Attīstības fonds ir ārpus kopējā budžeta, un no tā nāk lielākā daļa attīstības naudas. Taču sarunas par abiem mehānismiem notiek vienlaikus. Kad redzēsim kopējo aploksni, tad arī varēs aplēst, kādas programmas tiks realizētas katrā valstī, kam atvēlēsim finansējumu nākamos septiņus gadus, lai valstis kļūtu stabilākas.
Tas, ko darām. Viena liela problēma Āfrikā joprojām ir pārtikas trūkums, valstis pašas nespēj saražot nepieciešamo apjomu, lai sevi paēdinātu. Protams, ir valstis, kas atrodas Sahāras tuksnesī, un tur neko daudz nevar darīt, bet ir arī valstis, kas atrodas labvēlīgos klimatiskos apstākļos un vienalga nespēj sevi nodrošināt ar pārtiku un būt pašpietiekamas. Tā rezultātā ir nepietiekams uzturs, un, ja cilvēki ir badā, būs nemieri, vai arī pieaugs mirstības līmenis. Līdz ar to ES un EK uzskata, ka liela attīstības politikas daļa ir atvēlama lauksaimniecībai un tas risinātu arī nodarbinātības jautājumu, jo kādam jau tur būs jāstrādā, un tas varētu palīdzēt arī kopīgai valsts attīstībai. Taču tikai ar pārtikas ražošanu nepietiks - ja nebūs iespējas saražotos produktus apstrādāt, tie būs sezonāla rakstura, līdz ar to nepieciešams domāt par lauksaimniecības produktu apstrādes pilnu ķēdi. Jādomā, kas notiks tālāk, vai būs noliktavas, pārstrāde, kā notiks tirdzniecība. Lai notiktu pārstrāde, centrālais elements ir enerģija, tā ir mūsu otra prioritāte. Nākamais posms - kādas ekonomiskās attiecības pastāv starp kaimiņvalstīm, reģioniem, lai tirdzniecība varētu notikt. Jo, iespējams, Ganā saražos gana daudz produktu, bet tos vajadzēs tirgot kaimiņiem. Enerģētikas jautājums ir saistīts ne tikai ar vienkāršo pārstrādes rūpniecību, bet arī ar izglītību un veselību. Jo bez pietiekama līmeņa enerģētikas resursiem nevarēs uzlabot situāciju izglītībā vai veselības aprūpē. Vēl plānojam uzlabot veselības aprūpi, jo tā šajos reģionos ir ļoti akūta problēma, mirstības līmenis ir augsts, un, ja nav pieejas energoresursiem, klīnikas aprīkojums būs tāds, kāds būs.
Sanāk, ka gribat pārvērst veselu kontinentu. Ko par jūsu plāniem saka paši Āfrikas iedzīvotāji?
Mūsu plāni vēl ir aizmetņa fāzē, jo noslēgtie līgumi nosaka ārvalstu savstarpēju sadarbību. Kad šie plāni tiks katrā valstī iezīmēti konkrētākā līmenī, mūsu uzdevums būs iet un runāt ar katru konkrēto valsti - tas nebūs tikai Briselē izdomāts plāns.
Sarunas sākumā minējāt, ka ienākumu pieaugums ir milzīgs, bet reāli līdz tautai šī nauda nenokļūst. Ja visi naudas līdzekļi nokļūst elites kabatās, vai šai elitei jūsu piedāvājums būs interesants? Varbūt viņiem ir labi tāpat?
Zinot, kā notiek finanšu līdzekļu ieplūšana valstīs, ES pievērsīs ļoti pastiprinātu uzmanību finanšu menedžmentam. Visiem ir pieejami dati par vidējām barela cenām katru dienu, zinām, kādas ir gāzes, zelta un niķeļa cenas. Ja to sarēķina un zina, ka valsts X eksports barelos bijis tik un tik, varam nojaust, cik lieliem resursiem būtu jāieiet valsts budžetā. Tas nozīmē, ka ES pievērsīs uzmanību ne tikai reālajiem ienākumiem, bet arī finanšu menedžmentam, budžeta sastādīšanai, finanšu uzraudzības sistēmai. Ne vienmēr šī sistēma ir caurspīdīga, ne vienmēr visi dati ir pieejami, zināmā mērā ES darbosies kā uzraugs.
Bet ja Āfrika negribēs, ka ES viņus uzrauga?
Protams, ES ir jāapzinās, ka situācija pēdējo 20 gadu laikā Āfrikā ir ļoti mainījusies. Iepriekš bija Āfrika un tās donorvalstis - ES, Kanāda, Japāna, ASV, Austrālija un citas. Šobrīd spektrā parādījušies arī citi spēlētāji - Ķīna, Indija, Brazīlija, arī Krievija, kas intensīvi darbojas un vēlas investēt, panākt pieeju minerāliem vai kam citam. Arī šīs valstis piedāvā savu attīstības programmu, līdz ar to ES vairs nav vienīgā spēlētāja. Tas uzliek par pienākumu ES veidot daudz gudrāku politiku. Ja kāda valsts tiešām nevēlēsies sadarboties ar ES, tad arī nesadarbosimies, varbūt nebūs sadarbības attīstības politikā, bet gan politiskās attiecības. Taču, ja valsts izvēlas nesadarboties, tā ir brīva griba, sadarbība netiks uzspiesta.
Vai ES veic sarunas arī ar citām donorvalstīm, un vai tiek veidota kopēja politika?
Katrā valstī donoru kopienai ir savas kopējas platformas, piemēram, Gambijā savas politikas saskaņo Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds, ASV, Kanāda, Austrālija, Japāna un ES. Pieejas tiek saskaņotas, jo atdalīti katram darboties būtu nepareizi. Taču sadarbību vēl var uzlabot, nosakot katras donorvalsts atbildības un pienākumus, lai spētu darboties vienotā programmā. Tas attiecas arī uz ES. Tas nozīmē, ka nevis tagad visas dalībvalstis duplicējam vienu un to pašu sektoru, piemēram, visi ejam ar palīdzību lauksaimniecībā, bet tiek noteikta viena vadošā valsts, kas uzrauga, kā tiek veidoti projekti. Mums ir pietiekami labi veiksmes stāsti kopējai programmu veidošanai gan Āfrikā, gan citur, un ir vērts šo jomu attīstīt.
Kā jūs paskaidrotu latvietim - kāpēc ES dod naudu Āfrikai, ja finansējuma nepietiek vietējām aktivitātēm, piemēram, tiešmaksājumiem lauksaimniekiem? Jo vairāk, ja uz Latviju jau Āfrikas bēgļi īpaši nebrauc?
Ir nepareizi uzskatīt, ka Latvijā nav migrācijas no Āfrikas kontinenta. Ja paskatītos robežsargu statistiku, ātri vien konstatētu, ka Āfrika tur ir un daudz, tikai migrācija nāk no cita virziena - Baltkrievijas vai Krievijas puses, nevis ES ietvaros. Vēlēšanās izmantot Latviju kā tranzītvalsti ir aktuāla problēma, līdz ar to agri vai vēlu arī Latvijā migrācijas fenomens kļūs redzamāks. Tie, kuri neizies Latvijai cauri tranzītā, agri vai vēlu kaut kur parādīsies, līdz ar to nevajadzētu būt pašapmierinātiem un sevi mānīt. Par prioritātēm. Ja paskatās uz kopējiem budžeta izdevumiem, ja arī pievienotu visu attīstības sadarbības naudu lauksaimniecības budžetam, tiešmaksājumus tas nekādā veidā neizmainītu, jo nauda, kas tiek tērēta attīstības sadarbībai, nav tā lielākā. Varbūt Latvijas informatīvajā telpā nav pietiekamas izjūtas par problēmām, ar kurām Latvija varētu saskarties, ja nepalīdzēsim Āfrikas kontinentam vai citiem mūsu partneriem. Iespējams, ka problēmu apjoms vēl nav līdz galam izprasts. Agri vai vēlu migrācija mūs sasniegs, arī nelegālā ieroču tirdzniecība - var jau teikt, ka tas nav aktuāli Latvijai, no otras puses, Latvija ar visa veida nelegālo tirdzniecību saskaras, tikai citos tranzīta ceļos. Latvija noteikti ir uz nelegālās tirdzniecības ceļu asīm, vienkārši pagaidām Āfrikas virziens nav tik izteikts.